Dabaszinību stundās noteikti jau esi noskaidrojis, ka Latvijas četras lielākās upes ir Gauja, Venta, Lielupe un Daugava. No tām Daugava ir vislielākā, un tās liktenis ir visdramatiskākais.


Skaties video un iepazīsti Dabas parku Daugavas loki no putna lidojuma!

Ceļš vienā virzienā

Senatnē Daugavu apkārtējie iedzīvotāji izmantoja preču transportēšanai. Daugavas augštecē, Krievijā un Baltkrievijā, bija pieejami daudz kokmateriālu, labības, linu un kaņepāju. Šie materiāli tika uzskatīti par ļoti noderīgiem kuģu būvniecības izejmateriāliem, tādēļ pēc tiem bija liels pieprasījums.

Preces pa Daugavu pārvadājaar plostiem un koka liellaivās, ko dēvēja par strūgām. Šīs laivas ar precēm varēja ceļot tikai vienā virzienā ― no Krievijas vai Baltkrievijas uz Rīgu, kur preces izkrāva lielākos kuģos, bet strūgas izjauca un to materiālus izmantoja saimniecības ēku un žogu būvniecībā. Dažkārt mazākās strūgas ar sāli, siļķēm vai garšvielām devās arī pretējā virzienā.

Pirms hidroelektrostaciju uzbūvēšanas Daugava bija krāčaina un  strauja, mazliet līdzīga tipiskai kalnu upei, tādēļ ceļot bija diezgan sarežģīti un bīstami. Turklāt pārvadāt preces pa Daugavu bija iespējams tikai aprīlī, maijā un dažos gados arī jūnijā, jo pārējā laikā ūdens līmenis bija pārāk zems vai upe vispār bija aizsalusi. Tomēr, neraugoties uz šo īso kuģošanas sezonu, Daugavā varēja izbraukāt līdz pat 1000 strūgām gada laikā.

Zudušie dārgumi

Daugava bija upe ar pasakainām klintīm un ielejām,  kas mūsdienās vairs nav apskatāmas, jo tās tika applūdinātas, uzbūvējot hidroelektrostacijas. Visievērojamākā un skaistākā vieta bija Daugavas ieleja posmā no Pļaviņām līdz Koknesei. Tur atradās slavenais Staburags un Oliņkalns ― stāva, aptuveni 30 metru augsta klints. Savukārt Staburags bija pazīstams ar ūdenskritumu, kas īpaši skaisti izskatījās ziemā, kad to klāja sasalušais ūdens. Šīs vietas raisīja daudzu mākslinieku, rakstnieku un dzejnieku iztēli, tādēļ gan Staburags, gan Oliņkalns ir attēloti mākslas un literārajos darbos.

Daugavu par kanālu

Jau izsenis no Daugavas ļaudis ir centušies iegūt kādu labumu un nodarbojušies ar dažādiem amatiem ― zvejniecību, transportēšanu un mūsdienās arī elektrības ieguvi. Uz upes uzceltas trīs lielas hidroelektrostacijas jeb HES ― vislielākā no tām atrodas Pļaviņās.

Taču līdzās idejai par elektrības iegūšanu Daugavā vairākkārt pavīdējis vēl cits plāns ― uzplūdināt Daugavas ūdens līmeni, lai pa to varētu kuģot arī lieli kuģi. Bija plānots izveidot kanālu, kas stieptos no Baltijas līdz Melnajai jūrai un savienotu ar citu lielo upi ― Dņepru. Šo ideju pat būtu iespējams īstenot, jo Daugavai bija neraksturīgi augsti krasti un nevajadzētu applūdināt plašas teritorijas, tomēr 19. gadsimta beigās, kad šis projekts  tapa, ūdens transports pamazām savu vietu jau bija atdevis dzelzceļam, līdz ar to tērēt milzu līdzekļus upes padziļināšanai nebija pamatojuma.

TEKSTS: Elza Apse