Akrobātiski lēcieni, veikla izvairīšanās un neiedomājam aši sitieni Brazīlijas mūzikas ritmos. “Capoeiras” (izrunā kapoeira) cīņas spars piesaista puišus, taču skaistums un grācija — meitenes. Kas īsti ir šī neparastā cīņas māksla?

Vieniem kapoeiru patīk uzskatīt par deju, citi labprātāk atzīst to par cīņu, kurā viens otram nedara pāri. Taču nodarbību vadītājs Aigars jeb Salamandra skaidro, ka tā ir Brazīlijā radusies māksla, kas apvieno gan fiziskās izpausmes, gan filozofiju un kultūru. Kapoeirai ir sena vēsture, savulaik tā bija aizliegta pat ar likumu, taču mūsdienās kļūst arvien populārāka.

Kapoeiru radīja Brazīlijā no Āfrikas ievestie vergi, kas tā mēģināja saglabāt savu kultūru.

Draudzīga cīņa

Nodarbības sākumā jaunieši sasveicinās, pārmij kādu vārdu un viens otram uzsmaida. Treneris ir laipns, sanākušos uzrunā vārdā. Te cits citu pazīst un sauc par draugiem. Tieši tas ir savdabīgajam sporta veidam raksturīgi — savstarpēja cieņa un dialogs starp diviem cīnītājiem. Treniņš sākas ar pamatīgu iesildīšanos un triku iemēģināšanu. Treneris kaut ko parāda, pārējie atkārto.
Vēlāk pienāk brīdis arī dejai līdzīgai cīņai pāros, kurā jaunieši viens otru izaicina. Nodarbības beigās visi kopā vienojas draudzīgā dziesmā, kurā izmanto arī eksotiskus mūzikas instrumentus — berimbau, pandeiro un atabaki.

Lielai daļai kapoeiristu ir iesaukas. Piemēram, pasniedzēju Aigaru skolotājs nodēvēja par Salamandru, kas tulkojumā nozīmē “ķirzaka”. Austrumu mitoloģijā tā dēvē arī garu, kas dzīvo pašā liesmas sirdī. Šī tradīcija radusies tad, kad kapoeira bija aizliegta un tiem, kas ar to nodarbojās, vajadzēja slēpt savu personību.

Sākumā aizliegta

Ir vairākas versijas, kā kapoeira radusies. Savulaik no Āfrikas uz Brazīliju veda vergus darbam plantācijās. Viņi visu dienu strādāja piespiedu darbu un uzturējās šaurās telpās. Tieši kapoeira bija slepens veids, kā saglabāt savu kultūru. Līdzko 1888. gadā Brazīlijā verdzību atcēla, atbrīvotie cilvēki devās uz pilsētām. Viņi neprata ne lasīt, ne rakstīt, tādēļ teju vienīgais veids, kā izdzīvot, bija noziedzība. Tāpēc tolaik kapoeira bija nelegāla, jo saistījās ar likuma pārkāpējiem. Policisti šīs mākslas pārstāvjus tvarstīja un bargi sodīja.

Sākumā kapoeiristi sarokojas. Tas ir gan savstarpējas cieņas apliecinājums, gan solījums ievērot noteikumus.

Ienāk Latvijā

20. gs. sākumā kapoeira tika padarīta par likumīgu, pateicoties meistaram Bimbam. Viņš to sakārtoja, izveidoja sistēmu, “ieveda” telpās, veidojās speciālas akadēmijas, un kustība attīstījās. Latviju ar kapoeiru 21. gs. sākumā iepazīstināja Deivids Kotons, atverot pirmo skolu. Pie šī meistara mācījās arī Aigars un pārņēma grupas vadību, kad Deividam bija jāaizceļo. Tagad Latvijā zināmas jau vairākas kapoeiras grupas.

Galvenais, lai būtu ērti, taču uz svētkie vai lielākie pasākumie kapoeiristi velk baltas drēbes.

Pāri nedara

Kapoeira ir gluži kā saruna — tā norit starp diviem cilvēkiem, taču vārdu vietā ir kustības. Tās ir sarežģītas, prasa lielu spēku un lokanību. Lai gan ir vairāki kapoeiras novirzieni ar dažādiem noteikumiem, pārsvarā fiziska kontakta ir maz. Kapoeiristi viens pret otru nav agresīvi, tie līdzinās čūskām, kas kustas plūstoši, taču īstajā brīdī aši iedzeļ. Ļoti svarīga ir ķermeņa kontrole un telpas izjūta. Pieredzējis kapoeirists savam partnerim norāda: re, te es varēju trāpīt, taču es to neizdarīju. Neiztikt arī bez filozofijas un kultūras apgūšanas — tai kapoeirā ir patiesi svarīga loma.

TEKSTS: LĪVA ROMANE
FOTO: “ILUSTRĒTĀ JUNIORIEM”ARHĪVS