Gaujas Nacionālo parku Latvijā zina vai ikviens. Arī tu, iespējams, esi paklaiņojis pa takām Siguldā, iegriezies Gūtmaņa alā, paviesojies Turaidas pilī, laivojis pa Gauju vai vērojis krāšņo rudeni Gleznotājkalnā. Tomēr te ir vēl daudz citu dabas un kultūrvēsturisko vērtību, par ko zināms mazāk.

Vai zināji, ka Gaujas Nacionālais parks ir vecākais Latvijā, tas dibināts vairāk nekā pirms 40 gadiem — 1973. gada rudenī. Bet jau pirms tam Sigulda bija ļoti iecienīta tūrisma vieta. Pirmie ceļotāji pa Siguldas takām staigāja jau pirms vairākiem simtiem gadu. Avoti vēsta, ka senākie Gūtmaņalas uzraksti izurbināti 1521. un 1564. gadā — vairāk nekā pirms 450 gadiem.

Livonijas Šveice

Savukārt doma par īpašu Gaujas senlejas aizsardzību radās jau krietni vēlāk — pirms aptuveni 100 gadiem. Kā aizsargājamas vietas atzina Turaidas muižas mežu, Krimuldas parku un palielu teritoriju ap Gaujas krastiem. Vēlāk, 30. gados, Siguldā izveidoja jau lielāku parku, ko tūrisma ceļvežos dēvēja par Livonijas Šveici. Ap 1957. gadu tā pārtapa par Tautas parku ar dažādām tūrisma takām un apskates vietām. Tagad Gaujas Nacionālā parka platība ir 91 754 ha. Parks atrodas Siguldas, Cēsu un Valmieras apkārtnē, un tajā ietilpst arī Līgatnes pilsēta.


Atsegumi Gaujas krastos

Sārtie, zeltainie un pelēkie smilšakmens ieži ir kā dabas vēstures grāmata, jo vēsta par laiku pirms 350–370 miljoniem gadu, kad šo vietu klāja jūra. Gauja parka teritorijā met līkumus vairāk nekā 90 km garumā, un visā šajā posmā ir apskatāmi interesanti atsegumi.

Velna papēdis – tā nosaukts lielākais smilšakmens izcilnis Sietiņieža dienvidu posmā. Teika stāsta, ka velns tur atspēries, skriedams pāri Gaujai uz Liepu — Lielās ellītes alu.

Bites smilšakmenī

Sietiņieža jeb Sietiņa nosaukums cēlies no tajā dzīvojošo bišu veidotajām aliņām — tās sacaurumojušas smilšakmeni, padarot to līdzīgu sietam. Visbiežāk smilšakmenī ligzdas taisa zīdbites. Lai arī bites dzīvo kolonijās, katra rok pati savu 10–15 cm dziļu alu. Bites Sietiņiezim nekaitē, daudz bīstamāki ir neapzinīgie apmeklētāji.

Īpašs smilšakmens atsegums atrodas netālu no Vaidavas — tas ir Sietiņiezis, lielākais Latvijā. Baltais smilšakmens milzis ir ļoti iespaidīgs. To var redzēt gan no Gaujas, braucot ar laivu, gan izstaigājot takas. Sietiņiezi var iedalīt divās daļās — ziemeļu posmu veido 13 metrus augsta un 200 metrus gara krauja, bet dienvidu posmā, kur tas atvirzās nost no Gaujas, — 15 metrus augsta un 150 metrus gara krauja.

Lielā ellīte ir baltā smilšakmens iežu atsegums ar alu un trīs arkām. Alas garums ir 23 metri, lielākais augstums 3,5 metri, bet platums 4,5 metri. No alas iztek avota strauts.

Nedaudz salīkusī uz vienu pusi Zviedru priede, kuras apkārtmērs ir 3,2 metri, atrodas Vaidavas ezera krastā. Tā vēsta par senajiem laikiem pirms 300– 400 gadiem, kad Vidzeme ietilpa Zviedrijas sastāvā. Tieši ar šo priedi saistās nostāsts, ka to promiedams iestādījis zviedru ķēniņš — ja tā zaļos, tad Vidzemē kādreiz atgriezīšoties vecie, labie laiki. Stāsta, ka reizēm vakara miglā pat redzama laiva ar pārdomās nogrimušo ķēniņu.

Milzīga, 700 metru gara klinšu siena apskatāma pie Cēsīm — tās ir Ērgļu klintis. Atsegums īpaši izteiksmīgi izskatās laivojot. Viens no veidojuma senākajiem nosaukumiem ir Ērģeļu klintis, jo kāds nostāsts vēsta, ka mesta akmens atbalss skanējusi kā ērģeles.

Gaujas Nacionālajā parkā apskatāma senākā koka muiža Latvijā — Ungurmuiža ar Limbažu gleznotāja Georga Dītriha Hinša atjaunotajiem zīmējumiem uz koka sienām, skaisto dārzu, tējas namiņu un pat mazo Unguriņu — spēļu namiņu muižnieku bērniem.

Gaujas Nacionālajā parkā ir aptuveni divas trešdaļas no Latvijā zināmajām alām.

Teksts: Gunta Apse

Foto: no redakcijas arhīva