Ne vienmēr pasaules lielākie atklājumi un izgudrojumi tiek radīti ilgi un cītīgi pie tiem strādājot. Dažreiz pavisam parasti cilvēki kaut ko rada bez iepriekšēja nodoma. Iepazīsti nejaušos izgudrojumus!

Kartupeļu čipsi

Kurš gan spēj iedomāties ballīti vai filmu vakaru bez kartupeļa čipsiem?! Tiem ir dažādas garšas, formas un veikalā pie čipsu plaukta patiesi var nedaudz apjukt. Taču, izrādās, paši pirmie čipsi tapa nejauši! 1853. gadā pie Ņujorkas šefpavāra Džordža Kruma ieradās kāds kašķīgs apmeklētājs. Viņš pasūtīja frī kartupeļus, taču tie viņam šķita pārāk mīksti, tāpēc kašķa meklētājs sūtīja tos atpakaļ uz virtuvi. Un tā vairākas reizes. Līdz beidzot šefpavārs Džordžs sadusmojās un nolēma neapmierināto klientu pārmācīt. Viņš sagrieza kartupeļus īpaši plānās šķēlītēs, pārspīlēti apcepa eļļā un noslīcināja kārtīgā sāls porcijā. Par pārsteigumu klientam jaunais ēdiens ļoti iegaršojās un – bija tapuši pirmie čipsi!

Teflons

Ja esi iemēģinājis kādu no “Ilustrētā Junioriem” receptēm, tad noteikti zini, ka panna ir lielisks palīgs virtuvē. Taču savulaik uz tās vajadzēja liet daudz eļļas vai citu taukvielu. Taču, pateicoties ķīmiķim Rojam Plunketam, mūsdienās to vajag krietni mazāk, jo pannas ir klātas ar teflonu. Tā ir viela, kas ir karstumizturīga un slidena, tādējādi neļaujot ēdienam tik viegli pielipt pie karstās pannas. Turklāt Rojs to izdarīja pavisam nejauši – viņš vielu atklāja, laboratorijā eksperimentējot ar dzesētājiem.

Līmlapiņas

Ķīmiķis Spensers Silvers 1968. gadā laboratorijā nejauši atklāja pavisam jaunu lipīgu vielu. Tā bija plāna un teju neredzama, taču pārāk vāja, lai to varētu izmantot kā līmi. Kopā ar kolēģiem viņš ilgi meklēja, kur jaunatklājumu lietot, līdz beidzot kāds no viņiem Arts Frajs iedomājās, ka to varētu izmantot lipīgām grāmatzīmēm. Līme bija tieši tik stipra, lai spētu nekustīgi noturēt lapiņu pie grāmatas lapas, taču tik vāja, lai, to noņemot, lapa netiktu saplēsta. Un līmlapiņas bija dzimušas!

Mikroviļņu krāsns

Mikroviļņu krāsns mūsdienās ir teju katrā mājā. Lai gan tajā meistarstiķa cienīgas maltītes nevar pagatavot, tas ir veids, kā ātri uzsildīt ēdienu vai vienkārši pagatavot popkornu. Taču arī šī izgudrojuma pirmsākumi ir pavisam nejauši. 1945. gadā zinātnieks Pērsijs Spensers strādāja netālu no magnetola – ierīces, kas izstaro mikroviļņus. Pēkšņi viņš kabatā sajuta siltumu, un tur ieliktā šokolādes tāfelīte bija izkususi. Zinātnieks sāka prātot, kas šokolādi varētu būt izkausējis un galu galā saprata, ka tas ir magnetols. Lai to pārbaudītu, Pērsijs tā tuvumā novietoja kukurūzas graudus. Kad magnetolu ieslēdza, graudi pārvērtās popkornā. Pēc pamatīgas izpētes Pērsijs saprata, ka mikroviļņi ierosina ūdens molekulu svārstības. Ēdienā ir daudz ūdens molekulu un, kad tās svārstās, rodas berze, kas ēdienu sasilda. Drīz vien Pērsijs izgudroja mikroviļņu krāsni. Tā bija 2 metrus augsta un svēra vairāk nekā 300 kilogramu.

Drošības adata

Drošības adata ir lieliska palīdze šuvējām taču arī ikdienā tā mēdz noderēt jebkuram, piemēram, ja pēkšņi saplīst apģērbs vai pirms skrējiena maratonā, lai pie krekliņa piestiprinātu numuru. Ideja par lielisko palīgu 19. gadsimta pirmajā pusē radās izgudrotājam Valteram Huntam. Viņš sēdēja pie galda un prātoja, kā lai nomaksā iekrātos parādus. Prātojot, kā problēmu atrisināt, Valters neviļus ar pirkstiem sāka tīt uz riņķi stiepli. Pēkšņi viņš pamanīja, ka atlaišanas brīdī, tā pamūk ar lielu spēku. Izgudrotājs mazliet paprātoja, kā tas varētu noderēt dzīvē, un jau 1849. gadā iesniedza patentu drošības adatas ražošanai. Tās galā viņš izmantoja stieples vijumu, ko bija atklājis nejauši. Pateicoties tam, adata stingri turējās ciet, taču bija arī vienkārši attaisāma.

TEKSTS: LĪVA ROMANE
FOTO: GETTYIMAGES.COM