…taču tās pastāv! Šīs vietas ir tik neparastas, ka dažas no tām zinātnieki vēl jo projām nespēj izskaidrot pilnībā. Iepazīsti zvaigžņu jūru, apļus Namībijā un pilsētiņu, kurā uz dzīvi apmetusies kāda neparasta skaņa!

Hilliera ezers

Ja arī tev šķiet, ka ūdens ir zilā vai mazliet zaļganā krāsā, tad tu noteikti neesi redzējis slaveno Hilliera ezeru Austrālijā, kas sauktu arī par Rozā ezeru. Un ne velti – tas patiesi iekrāsojies košajā krāsā! To 1802. gadā atklāja kartogrāfs (karšu veidotājs) brits Metjū Flinders. Arī citviet pasaulē sastopami ezeri košās krāsās, taču parasti tas izskaidrojams ar zemes krāsu zem tiem. Taču ar Rozā ezeru ir citādi – tā ūdens saglabājas rozā arī tad, kad ir iepildīts pudelē. Zinātnieki šo dabas brīnumu pilnībā nav izskaidrojuši, taču domā, ka, visticamāk, ūdens iekrāsojas tajā mītošo īpašo baktēriju dēļ. Tās gan cilvēkiem nav bīstamas, un ikviens ciemiņš drīkst ezerā nopeldēties.

Dūcošā pilsēta Taosa

Ņūmeksikā atrodas pilsētiņa, kura ir slavena ar… skaņu! Par dūcošo troksni pirmoreiz ierunājās 1993. gadā, kad par miera traucēšanu iedzīvotāji nolēma pasūdzēties vietējai varai. Valdība nolēma aptaujāt iedzīvotājus, un izrādījās, ka tikai 2% no visiem iedzīvotājiem šo skaņu dzird, bet pārējie dzīvo mierā un klusumā. Turklāt – tas nav atkarīgs no mājas atrašanās vietas, bet gan no cilvēka dzirdes īpatnībām. Vieni šo skaņu sadzird, bet otri – gluži vienkārši ne. Līdzīgi kā daži dzīvnieki spēj sadzirdēt ultraskaņu, bet cilvēki – ne. Arī šo noslēpumu zinātnieki līdz galam nav atminējuši. Vieni uzskata, ka to izraisa skaņas atbalsošanās pret māju sienām, savukārt citi min, ka skaņa varētu būt vēja radīta. Taču netrūkst arī tādu, kas tic leģendām un domā, ka pilsētā spokojas tās bijušie iedzīvotāji 🙂

Moviles ala

1986. gadā, kad Rumānija atradās Padomju Savienības sastāvā, strādniekiem tika dots uzdevums izpētīt apkārtni, augsni un saprast, kura vieta būtu vispiemērotākā atomelektrostacijas būvniecībai. Tā nejauši kāds no viņiem atklāja Molives alu, kas 5,5 miljonus gadu bija paslēpusies no pārējās pasaules. Varētu domāt, ka tādā nošķirtībā gan neviens nespētu izdzīvot, taču pētnieki alā atklājuši 48 tajā mītošas sugas, turklāt 33 no tām ir atrodamas tikai īpašajā alā. Te mītošie dzīvnieki, piemēram, skorpioni, gan ir pielāgojušies noslēgtajai un tumšajai videi, kurā visu mūžu pavadījuši gan viņi, gan viņu senči , un nevienam no dzīvniekiem nav redzes. Taču dzirde gan lielākajai daļai ir gana asa, lai tas spētu orientēties tumsā.

Zvaigžņu jūra

Debesis Zemes virsū? Nē! Tā ir Zvaigžņu jūra Maldīvijā – salu valstī Indijas okeānā. Jūras krasts naktī pārvēršas par ko teju maģisku – tas zaigo un spīd gluži kā zvaigznes. Taču patiesībā jūra tikai izskatās maģiska, un tās “zvaigžņu” pārpilnība ir zinātniski izskaidrota. Spīdums rodas ķīmisku reakciju dēļ. To sauc par bioluminiscenci. Bioluminiscence ir organismu mirdzēšana, ko novēro baktērijām, sēnēm, arī dažiem kukaiņiem un jūras dzīvniekiem. Šādu procesu vari novērot arī tepat Latvijas mežos atrodot jāņtārpiņu. Taču Maldīvijā šādi organismi sastopami ūdenī, turklāt tūkstošiem vienuviet. Tas jūras krastam liek izskatīties tā, it kā tajā mirdzētu zvaigznes. Skaties VIDEO TE!

Namībijas apļi

Lai apskatītu apaļos veidojumus tuksnesī, tūristi ir gatavi mērot tālo ceļu uz Dienvidāfriku. Diametrā tie var sniegties no viena līdz pat 40 metriem. Vietējie tos dēvē par feju apļiem, taču zinātniekiem nav droši izdevies atklāt, kā tie rodas. Taču viņiem ir vairāki minējumi! Vieni uzskata, ka tos rada īpaši termīti hodotermes, kas apļus izgrauž. Savukārt citi sliecas domāts, ka pie apļiem vainojams toksiskais krūms ar nosaukumu Euphorbia Damarana. Taču apļus ieskauj vēl kāda neizskaidrojama parādība – tajos ir atšķirīgs magnētiskums. Virzot magnētu pāri aplim, apļa iekšpusē pie tā pielips vairāk augsnes daļiņu nekā ārpusē.

Varavīksnes kalni

Kalni, kas iekrāsojušies visās varavīksnes krāsās, sastopami vairākās pasaules valstīs, taču Peru Dienvidamerikas rietumos ir viena no iecienītākajām vietām, uz kuru steidzas tūristi no visas pasaules. Katra krāsa patiesībā ir minerālu nogulšņu slānis, kas parāda, cik krāšņa spēj būt mūsu zeme. Krāsas veidojušās miljoniem gadu ilgā periodā. Zemes garoza sastāv no vairākām tektoniskajām plātnēm, kas ļoti, ļoti lēni kustas. Zemei kustoties, dažādās krāsas minerāli ir sastājušies slāņos, savukārt vējš, ūdens un citas noārdošas ietekmes ir minerālus atsegušas, izrotājot kalnus košās krāsās.

TEKSTS: LĪVA ROMANE
FOTO: GETTYIMAGES.COM, WIKIPEDIA.ORG, PUBLICITĀTES

Lasi vēl: