Uzzini, kāpēc Ziemassvētkos mēs pušķojam tieši eglīti, nevis bērzu vai liepu!

Svētajos rakstos eglīte kā Ziemassvētku simbols nav minēta. Visticamāk, tā ienākusi no ģermāņu tautu tradīcijām, kurām bija paradums Jaungadā iet uz mežu, izgreznot eglīti un veikt pagānu rituālus. Ar laiku egles sāka cirst, nest mājās un izgreznot ar āboliem, svecītēm, gardumiem. Pēc ģermāņu tautu kristīšanas eglītes nešana mājās ieguva pavisam citu, kristīgu jēgu.

Kājām gaisā
17. gadsimta sākumā Elzasas-Lotringas apgabalā tagadējā Vācijā šo mūžam zaļo koku mājā izvietoja pavisam neparasti – piekāra pie griestiem ar galotni uz leju. Egle simbolizēja Bībelē aprakstīto dzīvības koku, kuram pēc Ādama un Ievas padzīšanas no paradīzes Dievs aizliedza tuvoties. Tāpēc elzasieši Ziemassvētkos ļāva simboliski pietuvoties paradīzei. Eglīte simbolizēja kāpnes, kas nolaistas no debesīm. Kociņu apkarināja ar āboliem un gardumiem – atceroties paradīzes saldo dzīvi.

Ziemassvētku koks Rīgā
Ir saglabājušās liecības, ka pirmais Ziemassvētku koks patiešām 1510. gadā pušķots Rīgā. Turklāt tā varēja arī nebūt eglīte, bet, piemēram, no nūjām veidota instalācija, kas, ņemot vērā viduslaiku paražas, pušķota ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vastlāvju beigās pirms Zvaigznes dienas koks ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus Melngalvju nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku, un turpat Rātslaukumā sadedzināts.

Vācijā ir leģenda, kas saistīta ar luterāņu kristīgās ticības pamatlicēju Martinu Luteru. Stāsta, ka Luters zvaigžņotā Ziemassvētku naktī, ejot cauri mežam, it kā ieraudzījis zvaigzni nosēžamies egles galotnē. Tas bijis tik skaisti, ka Luters nolēmis eglīti nest mājās.

Vēlies doties uz “Ilustrētā Junioriem” eglīti? Piesakies TE!
Pasteidzies, vietu skaits ierobežots!

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS