Elfi minēti jau seno tautu mitoloģijā. Tie tika uzskatīti par daļēji dievišķām būtnēm, kas atbild par dabu un auglību. Uzzini par tiem vairāk!

  • 1823. gadā Klementa Klārka Mūra poēmā “Nakts pirms Ziemassvētkiem” pats ziemAssvētku vecītis nodēvēts par līksmu, vecu elfu. Bet elfi kā Santaklausa palīgi pirmoreiz tika attēloti krāšņā zīmējumā 1873. gadā žurnālā “Godey’s lady’s Book”.
  • Amerikāņu folklorā elfs ir ne garāks par 120 cm, tas dzīvo Ziemeļpolā un palīdz Santaklausam. Ziemassvētku elfi parasti tērpjas zaļās vai sarkanās drebēs, viņiem ir spicas ausis un cepures. Elfi ne vien gatavo rotaļlietas, bet rūpējas par ziemeļbriežiem, strādā Ziemeļpola pastā, kā arī skolā.
  • 20 gs. stāsti par elfiem no grāmatām nokļuva TV ekrānos. Pirmā AnimācijAs filmA par elfiem iznāca 1932. gadā. Tā bija Volta Disneja īsfilma “Santaklausa darbnīca”.
  • Viens no slavenākajiem stāstiem par elfiem ir 1964. gada animācijas filma “ziemeļbriedis rūdolfs Ar sArkAno deGunu”, kurā elfs Hermijs negrib gatavot mantiņas, bet gan kļūt par zobārstu.
  • Elfi cilvēkiem varēja arī kAitēt. Senajā angļu valodā vārds elfs (“ælf”) lietots kā salikteņa pirmā daļa vārdos “murgi” un “žagas”. Tātad senāk ticēja, ka murgus un žagas izraisa elfi.
  • Grāmatā “Gredzenu PAvēlnieks” elfi ieguvuši jaunu tēlu. Tiem joprojām ir spicas ausis, un tie ir skaistāki par cilvēkiem. Elfi ir ļoti gudri un ar labāk izteiktām maņām. Viņi mīl un aizsargā dabu, kā arī izcili prot šaut ar loku.

TEKSTS: DACE VESTERDĀLA

FOTO: GETTYIMAGES.COM