Ziema nebūtu iedomājama bez sniega kaujām, eņģeļiem un, protams, liela un stalta sniegavīra. Bet kam gan radās ideja par būtni, kas celta no lielām sniega bumbām, ar spaiņa cepuri un burkānu deguna vietā?

Vai zini, ka šis jautrais vīriņš ir jau vairākus gadsimtus vecs? Pirmie sniegavīri nemaz neesot bijuši tik mīlīgi kā tagad. Bargās ziemas daudziem pasaules iedzīvotājiem asociējās ar salu, kas var būt liels pārbaudījums saimniecībā. Tieši tāpēc tie bija nešpetni, nikni ziemas monstri. Esot bijis ticējums, ka pilnmēness naktīs tie atdzīvojas un var radīt ļaudīm briesmas, šausmīgus murgus un neveiksmes.

Pirmais mūsdienu sniegavīrs ticis izveidots 1493. gadā kā arhitekta un skulptora Mikelandželo iedomu auglis. Taču šo būtni par sniegavīru sāka saukt tikai 18. gs. Vācijā. Sniegavīra attēls pirmoreiz parādījās kādā bērnu dziesmu grāmatā Vācijas pilsētā Leipcigā. Savukārt Norvēģijā pirms daudziem gadsimtiem nedrīkstēja vakaros skatīties uz sniegavīriem pagalmā pa logu. Ja, ziemas vakarā nākot mājās, kaut kur pamanīja uzceltu sniegavīru, tad tas bija jāapiet ar lielu līkumu. Mājas sargi 19. gs. cilvēki sāka pieņemt sniegavīrus un pat veidot tos paši, tikai daudz pievilcīgākus un mīlīgākus. Laika gaitā neviena ziema nebija iedomājama bez sniegavīriem pagalmos un parkos, kā arī uz apsveikuma kartītēm. Kāds svētais pat uzskatīja, ka sniegavīrs pie mājas aizsargā no ļaunajiem gariem, jo tas ir veidots no baltas masas, kas krīt no debesīm. Tā esot bijusi kā dāvana, kas spēj nodot cilvēka vēlēšanos Dievam. Un, kad sniegavīrs izkusa, cilvēka vēlēšanās piepildījās.