Pūkainie cālēni nav vienīgie, kas izšķiļas no olām. Tieši tāpat pasaulē nāk arī… čūskas! Taču kā lokanajam rāpulim tas ir pa spēkam? Noskaidrosim!

Lielākā daļa rāpuļu vairojas uz sauszemes, dējot lielas, ar dzeltenumu bagātas olas. Tās apņem apvalks, kas aizsargā dīgli no izžūšanas. Arī čūskas pieder rāpuļu klasei, taču patiesībā ne visas izšķiļas no olām — šādi pasaulē nāk tikai 70% čūsku. Olas galvenokārt dēj tās čūsku sugas, kas dzīvo siltākā klimatā. Tas tādēļ, ka embrijiem olās pēc izdēšanas jāattīstās vēl 2–4 mēnešus. Čūsku olu dējumi atrodas zem trūdoša celma, lapu vai komposta kaudzēs — vietās, kur ir pastāvīgs siltums un mitrums. No Latvijas čūskām tā dara zalktis, kas pavasarī sapārojas, tad izdēj olas, un rudens pusē no tām izšķiļas sprīža garuma sīkulīši.

Savukārt vēsākā klimatā dzīvojošās čūskas izmanto oldzīvdzemdēšanas metodi. Tas nozīmē, ka čūska izveido olas, taču tās neizdēj, bet silda savā ķermenī. Kad pienāk laiks nākt mazuļiem pasaulē, tiek vai nu izdētas olas, no kurām uzreiz izšķiļas jau darbīgs čūskulēns, vai arī olas izšķiļas mātes ķermenī, un tad laukā izlien attīstījies mazulis. Latvijā šādu vairošanās metodi izmanto odze un reti sastopamā gludenā čūska.

Olu dēšana

Bet kā tad īsti olu dēšana slaidajai čūskai ir pa spēkam? Patiesībā tas notiek līdzīgi kā putniem. Kad čūska ir apaugļota, viņā veidojas auglis ar čaumalu. Lai gan olas čūskas vēderā varētu izskatīties diezgan amizanti, patiesībā tās nav īpaši redzamas — vērojami tikai izcilnīši. Tā kā čūskai ribas vēderpusē nav savstarpēji savienotas, tās vajadzīgajā brīdī var ievērojami paplesties vaļā. Tādēļ šie rāpuļi var ne tikai apēst visai prāvu medījumu, bet arī pa kloāku dzīvnieka pakaļējā daļā izspiest olu. Arī mīkstie audi ir elastīgi, tādēļ tie viegli izstiepjas, ļaujot olai izkļūt no ķermeņa.

TEKSTS: LĪVA ROMANE

FOTO: GETTYIMAGES.COM