Olu baltuma un cukura cepuma recepte rakstos pirmo reizi minēta 1604. gadā, to pierakstījusi lēdija Eleonora Fetipleisa. Tiesa, nekāds īpašais nosaukums šim našķim netika dots. Bet, kā zināms, kurš pirmais nosauc vārdā kādu lietu, tas arī saņem slavu un godu.

Kurš kuru?
Par šo cepumu radītāja godu sīvi cīnās Šveice un Francija. Kā vieni, tā otri uzskata, ka šos cepumus izdomājuši tieši viņi. Vēl vairāk — katrā valstī ir savs nosaukums gaisīgi saldajiem cepumiem. Arī itālieši uzskata, ka tiesības uz saldo našķi pieder viņiem, jo to radījis itāļu šefpavārs Gasparīni Šveices ciematā Meringenā. Par godu šai vietai cepumus nodēvēja par “meringue”.
Frančiem nav dokumentāra apliecinājuma, ka viņi pirmie izcepuši šo ar cukuru saputoto olu baltumu. Tāpat nav šefpavāra vārda, kas to būtu patentējis. Franči neko nesarežģīja, viņi vienkārši cepa un sauca to par balto biskvītu.

Saldais skūpsts
Taču franči nolēma pārtrumpot šveiciešus un viņu meringus un nosauca saldos cepumus par “baiser” (izrunā “bezē”), kas tulkojumā nozīmē “skūpsts”. Un tāds šis cepums patiešām ir: gaisīgs, salds un maigs. Pasaulē lieto abus šos nosaukumus. Pirmskara Latvijā vairāk pazīstams un plaši lietots tika meringu nosaukums, bet padomju laikā un tagad lietojam īso — bezē.

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS