Kad biji pavisam maziņš, mamma tev mācīja, ka kaķītis saka “ņau”, bet sunītis — “vau”. Taču dažādās valodās dzīvnieku skaņas atdarina citādi. Un bieži šīs skaņas pat nav līdzīgas tām skaņām, kuras rada pats dzīvnieks. Piemēram, kaķa “ņau” angliski runājošajās valstīs atdarina kā “meow”, Francijā — “miaou”, Itālijā — “miau”, Turcijā — “miyav”, bet Japānā — “nyaa”.

Vainīgi sejas muskuļi
Galvenais iemesls šādai izrunai ir katras tautas uztvere, kādu skaņu dzīvnieciņš izdod. Ļoti būtiski šo atšķirību ietekmē arī iespēja izteikt skaņu noteiktā valodā. Izrādās, katrai tautai sejas muskuļu izvietojums ap muti atšķiras. Tas arī ir iemesls, kādēļ dažādu tautu cilvēki dzīvnieku skaņas atdarina atšķirīgi.

1984. gadā ASV Nacionālajā ūdenszīdītāju bāzē dzīvoja baltais valis Noks. Viņš atdarināja cilvēku balsis un viņu izdotās skaņas.

Ciltis atdarina
Dzīvnieku skaņu atdarināšana ir labs veids, kā bērniem iemācīt atšķirt dzīvniekus un viņu izdotās sakņas. Senos laikos dažādas ciltis atdarināja dzīvnieku balsis rituālos. Piemēram, ziemeļos dzīvojošā samodiešu tauta uzskatīja, ka, atdarinot polārlāča saucienus, šamanis pēc nāves pārvērtīsies par polārlāci. Savukārt Grenlandē dzīvojošie inuīti dzīvnieku balsis atdarina, lai izklaidētos.
Dziedāšanas un elpošanas spēlē, ko sauc par katajaku, parasti piedalās divas sievietes. Viņas sadodas rokās un dzied, līdz sāk trūkt elpa, — šī dziesma atgādina kāda dzīvnieka saucienu. Tā sieviete, kura ilgāk iztur, uzvar spēlē.

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS