Dakšiņa gan ar diviem, gan četriem zariem bija pazīstama jau Senajā Grieķijā un Romā, tomēr tās lietošanas paradumi Eiropā izplatījās daudz, daudz vēlāk.

Uzrodas pēc pārtraukuma
Augstmaņi parasti ēda ar diviem nažiem — ar vienu sagrieza ēdienu, ar otru ielika mutē. Nabadzīgākie ēda ar pirkstiem vai karoti. Pēc milzīga pārtraukuma dakšiņa minēta 9. gs. Tuvajos Austrumos, bet ir arī versija, ka tā parādījusies 1072. gadā Konstantinopolē (tagadējā Turcijas pilsētā Stambulā). Pirmā vieta, kur to izmantoja, bija imperatora pils. Tā bija ļoti smalka — izgatavota pēc Bizantijas princeses Marijas pasūtījuma, ar diviem zelta zariem un ziloņkaula rokturīti. Princeses kalpi sagrieza ēdienu gabaliņos, bet viņa ar dakšiņu to ielika mutē, lai nebūtu jāaizskar ar rokām.
Itālijā dakšiņa no Bizantijas tika ievesta jau 11. gs. Tā bija pirmā Eiropas valsts, kurā sāka izmantot dakšiņu ēdienreizē. Tomēr Eiropas aristokrātu pusdienu galds nebija iedomājams bez dakšiņas vien 17. gs.

Dažādā skaitā
Jāpiemin, ka arī mūsdienās ne visām dakšiņām ir 4 zari. Kāpēc tā? Galda klāšanas etiķete nosaka, ka katrs ēdiens ir jāēd ar tikai tam piemērotu dakšiņu, nazi un karoti. Dakšiņa ar diviem zariem ir paredzēta gliemju un omāru ēdieniem, bet ar trim — parasti deserta baudīšanai, kā arī austerēm un zivju ēdieniem.

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS