Multfilmu varonis kaķis Gārfilds reiz teicis: “Es mīlu lazanju un neciešu pirmdienas.” Jāatzīst, ka lazanja tiešām ir daudzu gardēžu sapņu ēdiens.

Piemin romiešu gardēdis
Ne velti lazanju dēvē par itāļu virtuves meistardarbu — šī makaronu kārtojuma pirmsākumi varētu būt meklējami Senajā Romā, jo tur bija zināms ēdiens “lagane”, kas tika gatavots no ūdens un miltiem. Slavens romiešu gardēdis un pavārs Marks Gabijs Apicijs, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, savā sastādītajā romiešu pavārgrāmatā “Par kulināriju” ieteica vienkāršajā ēdienā ievietot pildījumus.

Atrod senu recepti
Pirmā dokumentētā mūsdienām līdzīgas lazanjas recepte ir atrasta Neapoles apkārtnē. Tas ir anonīms 14. gadsimta rokraksts, no kura var uzzināt, ka lazanju viduslaikos gatavoja tā — starp karstā ūdenī novārītām mīklas plāksnītēm lika rīvēta siera un sajauktu garšvielu (visticamāk, sāls, pipari un cukurs) kārtu un cepa krāsnī. Vispopulārākā un tagad zināmākā lazanjas recepte ir pastas plāksnīšu kārtojums ar balto un Boloņas mērci, tomātiem, baziliku un cieto sieru. Šī recepte nāk no Emīlijas–Romanjas apgabala Itālijā, kas ir Boloņas mērces un Parmas siera dzimtene, un tieši no turienes lazanja kļuvusi slavena visā pasaulē. Taču sātīgāko un bagātīgāko lazanju ar rikotas sieru, gaļu, vārītām olām un dārzeņiem gatavo Kampanjas reģionā.

Strīdīgs nosaukums
Pastāv versija, ka nosaukums “lazanja” sākotnēji apzīmēja trauku ēdiena pagatavošanai un ir dzimis Senajā Grieķijā no līdzīgiem vārdiem “lasana” vai “lasanon”. Cita versija vēsta, ka nosaukums “lazanja” cēlies no grieķu pastas veida “laganon”.