Pica ir ne vien ātri pagatavojama, bet arī ļoti garda un sātīga. Noskaidrosim, kur un kā radies populārais ēdiens, kas uz galda ir teju katrā ballītē!

Plakanā maize
Ar garšvielām pārkaisīta plakana maize bija pazīstama jau Senajā Grieķijā un Ēģiptē. Īpaši populāra tā ir Āzijā, tur maizei ir daudz paveidu, piemēram, pita un lavašs. Taču modernās picas vēsture ir saistīta ar Itāliju, kur garnējumu papildināja mocarellas siers. Pica bija nabadzīgo ēdiens. Tā bija lēta, viegli pagatavojama un ātri apēdama.

Itālijas karoga krāsās
Viduslaikos plakanās maizes sāka līdzināties mūsdienu picām, taču trūka būtiskas sastāvdaļas — tomātu. Tie Eiropā tika ievesti tikai 16. gadsimtā, bet uzreiz neguva atsaucību. Tomātus sāka lietot divus gadsimtus vēlāk.
Picas ar tomātiem kļuva arvien iecienītākas, un tās sāka pārdot vienkāršajiem iedzīvotājiem. 19. gadsimta beigās īpaši iecienīta kļuva pica “Margarita”. Nostāsts vēsta, ka 1889. gadā Neapolē vizītē bija ieradies Itālijas karalis ar sievu Margaritu un karaļpārim galdā celtas vairākas picas. Viena no tām bija veidota Itālijas karoga krāsās: ar sarkaniem tomātiem, baltu mocarellas sieru un zaļām bazilika lapām. Karalienei pica ļoti iegaršojusies. Kopš tā laika to dēvē par “Margaritu”.

Lai izceptu Neapoles picu, jāseko īpašiem nosacījumiem. Picas vidū mīklas pamatne ir vidēji 3 mm bieza, bet ārmalas 1–2 cm. Pica ir jāmīca un jāizklāj ar rokām, to nevar rullēt.

Picas ceļš pasaulē
19.gadsimtā daudzi itāļi labākas dzīves meklējumos devās uz ASV, un pilsētās, kur apmetās, cepa arī picas. Pirmā picērija ASV tika atklāta 1905. gadā Ņujorkā. Vēl populārāka pica kļuva pēc Otrā pasaules kara, kad amerikāņu karavīri atgriezās no Itālijas, kur bija pagaršojuši slaveno ēdienu. Picas kļuva par neatņemamu amerikāņu kultūras daļu un izplatījās pasaulē.

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS