Pirmais rudens krāšņums ir pagājis, tomēr palūkojies kārtīgi sev apkārt – varbūt zālē vēl ir paslēpušies mazi, adataini kastaņu ezīši, kas tā vien gaida, lai kāds ar tiem parotaļātos.

Īsti nav kastanis
Pasaulē ir vairākas kastaņu sugas: ēdamā kastaņa, Japānas kastaņa un vēl daudzas citas. Latvijā visizplatītākais kastaņveidīgais koks ir zirgkastaņa. Tomēr vai zināji, ka patiesībā nav botāniski pareizi šo koku saukt par kastaņu? Izrādās, ka zirgkastaņa pieder pie pavisam citas koku ģints un dzimtas nekā “īstās” kastaņas. Tomēr gan zirgkastaņa, gan ēdamā kastaņa savā starpā ir ļoti līdzīgas, tāpēc arī šo koku sēklas – kastaņi – ir ar līdzīgām īpašībām. Varbūt šķiet nedaudz jocīgi, ka kastanis ir sēkla, bet tā ir. Ieliekot mazo, brūno bumbuli zemē, izaugs jauns koks.

Pasargā no kārumniekiem
Ēdamajiem kastaņiem adatas uz zaļās čaulas ir tievas un novietotas ļoti cieši. Nav nevienas brīvas vietas, kur to varētu paņemt tā, lai nepieskartos adatām. Zirgkastaņiem adatas ir lielākas, bet retākas. Tas nozīmē, ka visi kastaņi nav vienādi, tomēr iemesls, kāpēc tiem ir adatas, gan ir kopīgs. Dabā itin visam ir sava nozīme, arī kastaņām. Viens no kastaņas dzīves uzdevumiem ir parūpēties par jaunu, mazu kastaņkoku izaugšanu. Tas nozīmē, ka katru rudeni kastaņa rūpējas par to, lai no tās zariem nokristu pēc iespējas vairāk labāko kastaņu. Ja kastaņiem nebūtu zaļās, adatainās čaulas, tad tie būtu neaizsargāti un viegli pieejami ikvienam. Vairāku sugu dzīvnieki labprāt kastaņus liktu uz kārā zoba. Tas nozīmē, ka izaugtu mazāk jaunu kastaņu. Tāpēc daba ir parūpējusies par mīkstu, adatainu čaulu. Mīkstā čaulas iekšiene pasargā kastani no trieciena, kad tas atsitas pret zemi. Savukārt adatas neļauj zvēriem piekļūt pašam kastanim un to apēst. Adatas sadursta dzīvnieka ķepas un purniņu, tāpēc tas nemaz netuvojas šai barībai.