Tāpat kā cilvēkiem, arī dzīvniekiem ir atsevišķas ķermeņa daļas, kuras ir jutīgākas pret pieskārieniem. Pat haizivīm ir kāda īpaši jutīga vietiņa zem deguna. Tas nozīmē, ka, pieskaroties un kairinot ādu, dzīvnieki reaģēs. Taču vai to var saukt par kutēšanu? Grūti pateikt. Tikpat labi viegli, lēni pieskārieni, kas mazliet kut, kādam dzīvniekam varētu atgādināt rāpojošus kukaiņus.

Patīk, ja kutina

Daudz mazāk ir to dzīvnieku, kuri uz kutināšanu spēj atbildēt ar smiekliem. Zinātnieki tikai nesen noskaidroja, ka cilvēki nav vienīgie, kuri spēj smieties. Vislabāk šī jautrā nodarbe padodas cilvēka tuvākajiem primātu radiniekiem – gorillām, šimpanzēm un orangutaniem. Zināmā mērā tas skaidrojams ar šo dzīvnieku labi attīstītajām spējām komunicēt un socializēties. Arī dzīvnieku starpā smiekli ir veids, kā tie sazinās. Piemēram, pērtiķis, kurš spēlējas ar cilvēku, smejoties dod signālu: “Gribu turpināt spēlēties un pavadīt laiku ar tevi!” Skaņa, ko pērtiķi izdveš, kad viņus kutina, nedaudz atgādina cilvēka smieklus. Tie savelk seju smaidā, platu muti rādot zobus.

Žurkas ķiķina

Zinātnieki, kuri pētīja žurkas un tās kutināja, konstatēja, ka arī šie grauzēji reaģē uz pieskārieniem. Taču skaņas, ko grauzēji radīja, stipri atšķiras no cilvēku smiekliem. Tās ir pavisam citā skaņas frekvencē. Turklāt interesanti, ka žurkām, kuras pētnieki kutināja, tas patika. Viņas “ķiķināja” un sekoja cilvēka rokai, izrādīdamas, ka viņām patīk šādas spēlītes.

Smejošās hiēnas

Vēl kāds dzīvnieks, kurš rada skaņu, kas atgādina ķiķināšanu, ir hiēnas. Šīs skaņas dēļ tās mēdz saukt par smejošajām hiēnām. Taču šajā skaņā nav nekā smieklīga. Hiēnas to rada situācijās, kad ir stress. Piemēram, sastopoties ar ienaidniekiem – lauvām.