Vāvere, kas ņaud kā kaķis, taču peld kā zivs. Suns, kas spēj lidot kā ērglis. Lauva, kas dēj olas un vicina lapsas cienīgu asti. Jā, fantāziju pasaulē patiesi iespējams izsapņot visdažādākos dzīvniekus ar neparastām spējām. Taču vai dzīvē kas tāds reiz būtu iespējams?

Gēnu pētnieki apgalvo, ka būtu, taču, izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši, jo spēlēšanās ar dabas likumiem ir bezgala bīstama.

Dabas likumi

Gudri pētnieki ģenētiķi zina — daba ir jāciena. Tā mūs baro, nodrošina ar visu nepieciešamo, un, galu galā, mēs esam tās daļa. Lai arī kā gribētos tikt pie pavisam nebijuša un īpaša dzīvnieciņa, zinātnieki to līdz galam nedara. Viņi laboratorijās veido hibrīdu šūnu sērijas, taču tālāk ētisku apsvērumu dēļ eksperimetu neturpina. Lai jaunais dzīvnieciņš spētu piedzimt, šīs šūnu sērijas būtu jāpārstāda kādas dzīvnieku mammas dzimumšūnā — olšūnā. Tad tā tiktu apaugļota, iznēsāta, un jaunais dzīvnieks nāktu pasaulē. Taču pagaidām zinātnieki neko tādu darīt neuzdrošinās, jo ciena dabu un tās likumus. Ja jau pati daba mūs apveltījusi ar tik daudz dažādām un skaistām sugām, kādēļ lieki iejaukties?

Kartupelis ar garneles gēnu

Ar augu uzlabošanu un piemērošanu zinātnieki ir mazāk kūtri un mēdz iejaukties to ģenētiskajā uzbūvē. Piemēram, lai kāda kartupeļu šķirne agrā pavasarī nenosaltu, tās mātes augā ieliek garneles gēnu, kas ir atbildīgs par sala izturību. Tas nozīmē, ka pēc laika izaugs kartupelis, kas zināmā mērā nesīs sevī ūdens iemītnieces garneles informāciju. Tādējādi rodas ģenētiski pārveidots jeb transgēns augs. Daļa sabiedrības uzskata, ka tas ir lielisks zinātnisks sasniegums, kas uzlabo mūsu dzīvi, savukārt citi ir ļoti pikti, jo pārliecināti, ka arī tā ir nevajadzīga iejaukšanās dabiskajā kārtībā.

Sākumā — četri vilki

Mūsdienās sastopams aptuveni 400 suņu šķirņu, taču to priekšteči ir vien četru dažādu sugu vilki. Tām savstarpēji krustojoties, radās jaunas šķirnes.

Group of brown dogs sitting, from taller to smaller against white background