Latviešu tautai Nameja gredzens bijis nozīmīgs gan kā pretošanās simbols padomju laikā, gan kā atgādinājums par dzimteni, dzīvojot trimdā. Lai arī leģenda par Nameju dzimusi pirms 90 gadiem, pašam gredzenam ir visai sena vēsture.

Gredzens vecāks par Nameju

Vēl nesen leģendu par Nameja gredzenu varēji vērot kinofilmā “Nameja gredzens”, taču reālie vēsturiskie fakti liecina, ka Latvijas teritorijā tas bijis izplatīts jau krietni sen. Rotkaļu darinātus spirālgredzenus un dažādus slēgtos gredzenus te valkāja jau agrajā dzelzs laikmetā ap 3.–4. gadsimtu. Senākie Nameja gredzeni atrasti ap 11. un 12. gadsimtu, tomēr tie nebija vispopulārākie. Sievietes un vīrieši biežāk valkāja spirālveida gredzenus. Kapenēs atrastajiem tie nereti uzvilkti uz visiem pirkstiem. Tātad – Nameja gredzens nav ļoti biežs atradums, bet nav arī unikāls. Dažādas Nameja gredzenam līdzīgas variācijas atrodamas gan zemgaļu, kuršu, latgaļu, sēļu, gan arī lībiešu apdzīvotajās teritorijās līdz pat 14. gadsimtam vai pat vēl vēlāk. Arheologi ir atraduši ne tikai Nameja gredzenus ar vīto priekšpusi, bet arī kaklarotas, aproces, saktas un citas rotas.

Varēja piederēt ikvienam

Tautasdziesmās gredzeni minēti visbiežāk saistībā ar precēšanos. Latvijā, visticamāk, ar gredzeniem jaunlaulātie apmainījās tikai pēc kristietības ienākšanas, tāpēc aizvēsturē gredzeni, iespējams, norādīja uz valkātāja statusu un turību. Arī Nameja gredzens tāds varēja būt, taču šis fakts vēl nav izpētīts. Ir pieņēmumi par atsevišķiem priekšmetiem, kas patiešām liecināja par augstāku statusu. Piemēram, 8.–9. gadsimta vīriešu apbedījumos nelielā skaitā ir atrastas īpatnējās saktas, ko arheologi dēvē par pūces saktām.
Tāpat par augstāku statusu liecina arī dārgāku materiālu rotas, piemēram, no zelta vai sudraba. Nameja gredzens varēja piederēt ikvienam, tomēr,
ņemot vērā tā sarežģīto izgatavošanu, tie, iespējams, bija diezgan dārgi priekšmeti.

Leģenda – izdomāta

Nameja gredzens ir ļoti sens, tomēr leģenda par to radusies tikai 1928. gadā. Rakstnieks Aleksandrs Grīns romānā “Nameja gredzens” aprakstīja leģendu par zemgaļu valdnieka gredzenu. Tai nebija nekāda vēsturiska pamatojuma, turklāt Grīna izdomātais gredzens krietni atšķīrās no mūsdienās zināmā. Romānā valdnieks valkāja sudraba gredzenu, kura pīnē bija savijies zalkšu pāris ar rubīnu acīm un zelta rudzu vainagiem galvā. Ideja par gredzenu kā valdnieka varas simbolu atrodama dažādu tautu literatūrā un folklorā, taču paša zemgaļu valdnieka Nameja atdusas vieta nav zināma, un arī tā laika hronikās nav nekas teikts par valdnieka gredzenu. Savītais gredzens ir nosaukts valdnieka Nameja vārdā, jo 1936. gadā, kad līdzīgus gredzenus atrada plašos izrakumos Daugmales pilskalnā un Latgalē, Grīna romāns un tā iestudējums Dailes teātrī bija ļoti populāri. Prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā kultūrā vispār aktuāla bija senlatviešu tēma – zemgaļi un to valdnieki Namejs un Viesturs.

Kā gabaliņš patriotiem

Pateicoties leģendai par Nameja gredzenu, patriotiski noskaņotie latvieši, dodoties bēgļu gaitās, turpināja uzturēt šo ideju. Latvieši valkāja šo gredzenu un tas bija veids, kā atpazīt tautiešus vēl pirms tie sākuši runāt latviešu valodā. Gredzenus pasniedza svinīgos pasākumos, dāvināja absolvējot skolu, bet vecāki nodeva bērniem mantojumā. Nameja gredzens par latviešu tautas simbolu kļuva tieši trimdā – tas bija atgādinājums par zaudēto dzimteni. Okupētajā Latvijā par pagājušiem laikiem skaļi runāt nedrīkstēja. Nameja gredzenus uzdrošinājās valkāt tikai padomju varai nepaklausīgākie – tas bija kā klusas pretošanās simbols. Tikai, sākoties trešajai Atmodai, arī presē sāka runāt par Nameja gredzenu un cilvēki aktīvi interesējās par vēsturi. Arvien vairāk cilvēku vēlējās izrādīt piederību latviskajam, valkājot Nameja gredzenu un kaļot no zelta kā laulību gredzenu.


Neviens vēl nav pētījis Nameja gredzena izplatību, taču šādi un līdzīgi atrasti gan Lietuvā, gan arī Skandināvijā. Lai gan nav zināms, kā gredzens radies, unikāli ir tas, ka to nēsā arī mūsdienās.

Lai gan leģenda par gredzenu ir izdomāta, valdnieks Namejs patiesi bija reāla persona, kas dzīvoja 13. gadsimtā. Namejs bija Tērvetes zemgaļu vecākais, kas vēlāk kļuva par Zemgales ķēniņu.

Skaties, kā topNameja gredzens:

TEKSTS: ELZA APSE