Dzeloņcūka un jūrascūciņa pamatīgi atšķiras no lauku sētā sastopamās cūkas. Turklāt patiesībā tās nemaz nevajadzētu saukt par cūkām. Uzzini, kā zvēriņi pie šāda nosaukuma tikuši!

Nav rados ar cūkām
Katram dzīvniekam ir savas uzvedības un izskata īpatnības, tāpēc vārdus tie iegūst, pievēršot uzmanību tieši šīm divām īpatnībām. Ja mēs dzirdam, ka dzīvnieks sāk rukšķēt, kviekt vai trokšņo tā, kā to dara cūka, mēs nodomājam: “Tā ir cūka!”
Gan jūrascūciņa, gan dzeloņcūka ir grauzēju kārtas, bet cūkas – pārnadži. Tāpēc nekādas tiešas radniecības šiem dzīvniekiem nav. Taču uzvedības ziņā gan tās mēdz rīkoties līdzīgi. Jūrascūciņas un dzeloņcūkas brīžos, kad jūtas satrauktas vai nobijušās, sāk rukšķēt un kviekt. Tieši tamdēļ citās valstīs tās savulaik nosauktas par cūkām. Kad vajadzēja zvēriņiem dot nosaukumu arī latviski, ārzemju nosaukumus vienkārši pārtulkoja.

Strīdas par dzeloņcūku
Par dzeloņcūku nosaukumu strīdas latviešu zinātnieki, nesaprotot, kāpēc mūsu valodā šo dzīvnieku sauc tieši tā. Tām nav dzeloņu, bet gan adatas, kas nozīmē, ka dzeloņcūkas patiesībā vajadzētu saukt par adatcūkām. Turklāt arī vārda daļa “cūka” nav īsti precīza.

TEKSTS, FOTO: REDAKCIJAS ARHĪVS