Parasti putni veido savas ligzdas drošā vietā, kurā pēc tam dēj olas, lai mazuļi varētu izšķilties, briesmu neapdraudēti. Taču ar dzeguzēm ir citādi – tās olas iedēj citu putnu ligzdās, nevis pašu veidotās. Uzzini, kāpēc!

Manto no senčiem
Dzeguzes dēvējamas par ligzdu parazītiem. Parazītisms, lai gan izklausās nelāgi, ir visnotaļ noderīga parādība. Tā mērķis ir ar minimālu piepūli gūt maksimālu labumu. Piemēram, cērmes, iekļuvušas saimniekdzīvnieka gremošanas sistēmā, iegūst ne tikai neizsmeļamus barības krājumus, bet arī “mājas”, un pašām par to vairs nav jādomā.
Līdzīgi ir ar dzeguzēm. Mēs varam tikai iedomāties, ka sensenos laikos kāda dzegužu ciltsmāte ģenētisko izmaiņu dēļ sāka dēt olas citu putnu ligzdās. Jaunās dzeguzes mantoja šīs izmaiņas un arī dēja olas citu putnu ligzdās. Mūsdienās gan tā nedara visu sugu dzeguzes. No zināmajām 148 sugu dzeguzēm, tikai 59 sugas ir ligzdu parazīti. Pārējās ieradumu paturējušas
no tiem senčiem, kas olas tomēr dējuši savās ligzdās.

Dēj zibenīgi
Var rasties jautājums – vai tie putni, kuru ligzdās dzeguzes iedēj olu, atšķirību tiešām nepamana? Izrādās, ola parasti tiek iedēta tās pašas sugas putnu ligzdā, kur jaunā māte reiz uzaugusi. Tā ir noticis no paaudzes paaudzē. Arī pēc krāsojuma iedētā ola laika gaitā vairāk vai mazāk ieguvusi saimnieka sugas putnu olu izskatu. Turklāt dzeguzes savu dēšanas darbiņu paveic zibenīgi – tam nepieciešamas vien 10 sekundes. Atliek vien nogaidīt piemērotu mirkli, kad saimnieki uz brīdi ligzdu ir atstājuši. Barojot mazuļus, audžuvecākiem nav īsti laika pētīt – kas kurš ir. Barotājs redz atvērtus knābīšus, kuri gaida barību. Rezultātā audžuvecāki baro dzeguzēnu vēl pat divas vai trīs nedēļas pēc tā izlidošanas no ligzdas.