Visticamāk, senatnē cilvēki dziedāja, īpaši nepiedomājot. Nav iespējams noteikt, kurā brīdī dziedāšana kļuva mērķtiecīga, bet ir zināms, ka Mezopotāmijas kultūrā 3500–500 gadu pirms Kristus vokālā mūzika bija jau tik tālu attīstījusies, ka tika uzskatīta par mākslu. Rakstos tiek minēti gan profesionāli mūziķi, gan liturģiskā dziedāšana.

Dzied liras pavadījumā
Augsti attīstīta mūzikas māksla pastāvēja Senās Grieķijas kultūrā. Daļa sengrieķu dzejas dziedāta mūzikas instrumenta liras pavadījumā, tā iegūstot nosaukumu — liriskā dzeja. Sarežģītākās dziesmas bija paredzētas korim, savukārt vienkāršākās izpildīja viens dziedātājs. Vēlāk dziedāšana un pat dejošana iesaistīta arī dramaturģijā — traģēdijās un komēdijās.

Opera rodas nejauši
Opera izveidojās Itālijā 16. gs. beigās. Tur Florences bagātnieka Džovanni Bardi mājās pulcējās mūziķi, dzejnieki un filosofi, lai apspriestu mūzikas un
drāmas tendences. Šīs tikšanās sauca par “kamerata” , kas tulkojumā nozīmē “istaba, salons”. Florences salona biedriem nepatika tā laika mūzika, un viņi uzskatīja, ka tā ir zemākā līmenī nekā kādreiz Senajā Grieķijā spēlētā, tāpēc vēlējās radīt ko jaunu, bet ietekmes ziņā līdzīgu sengrieķu mūzikai. Tika izmēģināts eksperiments — radīt drāmu, kas pilnībā uzvesta mūzikas pavadījumā.

Daudzi ievērojami operas komponisti nāk no Itālijas: Džakomo Pučīni, Džoakīno Antonio Rosīni, Džuzepe Verdi, Gaetāno Doniceti un citi.

Senākais operas iestudējums
“Dafne” ir senākais zināmais skaņdarbs, kuru varētu uzskatīt par pirmo operu. Tās pirmizrāde notika 1598. gadā karnevāla laikā Florencē. “Dafnes” komponista Jakopo Peri (1561–1633) radītie rečitatīvi un melodiska teksta iekļaušana mūzikā kļuva par pamatu turpmākai operas attīstībai nākamajos 400 gados.

Gūst slavu karaļu kāzās
Pēc eksperimenta vēlāk tapa Jakopo Peri muzikāla drāma “Eiridīke”, ko 1600. gadā uzveda franču karaļa Anrī IV un Florencē dzimušās Marijas Mediči viesībās par godu viņu laulībām. Uzvedums guva grandiozus panākumus. Tāpēc drīz vien to sāka uzvest visās lielākajās Itālijas pilsētās — Romā, Venēcijā un Neapolē. Ātri vien jaunā muzicēšana pārvērtās par dārgu izklaidi bagāto aprindās. Komponisti sacerēja jaunus skaņdarbus
ne tikai tāpēc, ka to pasūtīja karaļi, bet arī tāpēc, ka popularitāti guvusī izklaide piedāvāja viņiem vilinošus izaicinājumus, kā mūzikā izpaust dažādas emocijas un dramatiskas situācijas.