Medus ir lipīgs, un bites tā ielenkumā pavada teju visu dzīvi. Noskaidrosim, kā darbīgās lidotājas ar to neapķēpājas un nesalipina smalkos spārnus!

Pieskaras tikai ar snuķi

Bites pieder pie plēvspārņu kukaiņu kārtas. Latvijā konstatēta 31 bišu suga — 22 kameņu un 8 parazītkameņu veidi, taču vislabāk pazīstamas čaklās medus bites, kas dzīvo lielās saimēs pat līdz 60 000 bitēm. Saimēs parasti ir viena apaugļota bišu mātīte (māte), bišu tēviņi jeb trani un meitas — darba bites. Katram saimē ir savi pienākumi: māte gādā par olu dēšanu, no kuras attīstās jauni saimes locekļi, savukārt darba bites ievāc nektāru.

Bites no augiem nektārus sūc ar muti un uzglabā savā medus guzā. Nonākušas stropā, tās savu nektāra kravu nodod stropa bitēm, kas nektāru ieliek vaska šūnu kanniņā. Pēc tam nektārs tiek nogatavināts — no tā iztvaiko ūdens, tas kļūst biezs un drošs glabāšanai. Tā kā šūnas ir sešstūra formā, medus stāv tā, ka no tām ārā netek. Tādējādi vienīgā ķermeņa daļa, kas nonāk saskarsmē ar medu, ir bites snuķītis, un spārni nekļūst lipīgi.

Palīdz viena otrai

Bišu spārni, kas sastāv no diviem pāriem, apveltīti ar maziem āķīšiem, kas tiek saāķēti lidojot. Savukārt nelidojot spārni stāv atāķēti un kompakti salocīti uz muguras, tādējādi nekam, tostarp pārstrādātajam medum, nepieskaroties. Protams, var gadīties, ka bitenieks, nevērīgi darbodamies, sabojā šūnas un medus no kanniņām iztek, nonākot uz bišu spārniem. Taču arī tad tā nav liela bēda — bites ir izpalīdzīgas un viena otru notīra.

Tātad bitēm nosmērēt spārnus ar medu ir tikpat neiespējami kā cilvēkam, ēdot sviestmaizi, ar to notraipīt sev muguru. Turklāt bites ir ļoti tīrīgi kukaiņi un pēc katra darba cēliena sevi kārtīgi sakopj.

TEKSTS: ILZE VĪTOLA