Ir zināms, ka pirmo reizi dziesmas “Pūt, vējiņi!” pirmais pants publicēts 1807. gadā, pateicoties Rūjienas mācītājam Gustavam fon Bergmanim. Pēc daudziem gadiem, 1884. gadā, komponists un folkloras vācējs Jurjānu Andrejs uzrakstīja tautas dziesmas “Pūt, vējiņi!” apdari vīru korim, tajā pašā gadā tapa apdare četrbalsīgam jauktajam korim, un leģendārā dziesma bija dzimusi.

Diriģē pats komponists
Pirmo reizi 1910. gada 20. jūnijā “Pūt, vējiņi!” Jurjānu Andreja apdarē izskanēja piektajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos jauktā kora izpildījumā paša komponista virsvadībā. Pēc tam tā izpildīta daudzos dziesmu svētkos un dažādos koru saietos. Pati tauta iedibinājusi tradīciju, ka “Pūt, vējiņi!” tiek izpildīta dziesmu svētku noslēgumā, kaut arī tā nav ierakstīta programmā, un diriģenti diriģējot tās izpildījuma laikā nomaina cits citu.

“Pūt, vējiņi!” izcelsme ir sena lībiešu kāzu dziesma “Pūgõ tūļ” (latviski ―“Pūt, vēj’”). Igauniski tā zināma ar nosaukumu “Puhu Tuul”.

Dziesmas noslēpums
Dziesmas “Pūt, vējiņi!” galvenais noslēpums, visticamāk, ir tieši melodijas vieglumā un vienkāršībā, kā arī tradīcijā un popularitātē tautā. Interesants fakts — “Pūt, vējiņi!” ir vienīgā dziesma, kuru mājas viesībās vai draugu pulkā cilvēki izpilda vairākās balsīs. Padomju Latvijas laikos “Pūt, vējiņi!” vienoja latviešu tautu okupācijas apstākļos. Tautas dziesmai ir vairākas apdares, taču tauta iemīlējusi tieši Jurjānu Andreja veidoto.