Burinieku ātrums ir atkarīgs no vēja, jo, kā zināms, burukuģi pārvietojas ar vēja palīdzību. Ceļavējš kuģi strauji dzen uz priekšu, bet pretvējā tā ātrums krietni samazinās. Bezvēja joslā, kāda bieži ir sastopama ekvatora tuvumā, burinieks pat nespēj izkustēties no vietas, bet stiprā vētrā pastāv briesmas tikt aizpūstam prom no kursa.

Ātrāk par vēju
Tomēr burātājiem ir zināma viltība — burāt ātrāk par vēju. Šis paņēmiens ir saistīts ar šķietamā vēja parādību. Burātāji to sauc par vimpeļa vēju. Droši vien esi ievērojis, kā, ātri minoties ar velosipēdu, bezvēja dienā sejā tomēr jūti gaisa plūsmu. Jo ātrāk minies, jo spēcīgāk. Tas ir tāpēc, ka kustība
uz priekšu rada savu vēju. Īstenais vējš pūš dabiski. Šķietamais vējš ir tas, ko jūti uz sejas, kad ātri virzies uz priekšu. Arī laivas, kas burā ātrāk par īsteno vēju, papildus izmanto “sava vēja” spēku.

Ātruma rekordi
Burāšanas rekordi tiek fiksēti tikai kopš 1972. gada. Rekordus mēra vai nu pēc nobrauktā vidējā ātruma, vai nobrauktā attāluma laika periodā.

Lūk, mūsdienu rekordisti:
* 24 stundu distances rekords pieder Paskālam Bidegorijam. Viņš 2009. gadā ar trimarānu“Banque Populaire V” nobrauca 1682 km ar vidējo ātrumu 70,08 km/h.
*2012. gadā Pauls Larsens ar burulaivu “Vestas Sailrocket”, kas tika būvēta rekorda sasniegšanai, 500 m distanci veica ar ātrumu 121,1 km/h.