Lai gan vēsturniekiem nav liecību, kur un kad meklējami adīšanas pirmsākumi, nav šaubu — tas ir viens no senākajiem rokdarbu veidiem. Dzijas šķiedras ir trauslas un ātri sadilst, tāpēc nav daudz vēsturisku avotu, kas sniegtu ziņas par adījumiem.


Pirmie saglabājušies adījumi tapuši ap 3.–5. gadsimtu. Tie bija tik sarežģīti, ka speciālisti prātoja — adīšana noteikti ir krietni vecāka.

Ēģiptiešu zeķes

Senākais trikotāžas izstrādājums, kas uzskatāms par adītu apģērbu priekšteci, atrasts ēģiptiešu kapenēs un tapis laika posmā no 300. līdz 499. gadam. Tradicionāli ir pieņemts, ka ada ar vilnas, kokvilnas, zīda vai sintētiskās šķiedras pavedienu, izmantojot divas adatas. Ēģiptiešu kapenēs atrastās kokvilnas zeķes darinātas ar vienu adatu, tomēr veids, kā tās tapušas, ļoti līdzinās adīšanai. Interesanti, ka šīm zeķēm kājas lielais pirksts ir atdalīts no pārējiem, lai tās varētu nēsāt sandalēs.


Vīriešu nodarbe


Sākotnēji galvenie adītāji bijuši vīrieši. Jau jūrnieki pina un pielaboja zvejas tīklus, izmantojot primitīvu adīšanas tehniku. 16. gadsimtā Itālijā pie amatnieku ģildēm tika izveidotas cimdu adīšanas darbnīcas, kas vēlāk izplatījās visā Eiropā un pastāvēja līdz 18. gadsimtam. Adītāju ģildēs uzņēma tikai vīriešus. Sievietes nodarbināja palīgdarbos — diegu un dzijas vērpšanā. Lai kļūtu par adītāju ģildes biedru, puisim bija jāskolojas kā māceklim daudzus gadus. Taču, lai saņemtu meistara titulu, viņam trīs mēnešu laikā bija jāapliecina sava prasme, uzadot krāšņu cepuri, pāri rakstainu zeķu vai cimdu, noadot smalku kamzoli vai kreklu, kā arī veidojot paklāju adījumu tehnikā ar dzīvnieku attēliem, kā arī ziedu ornamentiem. Līdz mūsdienām saglabājušies tā laika adījumu paraugi uzskatāmi par īstiem mākslas darbiem.


Adata ar āķi

Tamborēšana ir jaunāka tehnika. Jau Senajā Ēģiptē audumu malas rotātas ar vijumiem, tomēr vēsturniekiem nav skaidrs, kā šie vijumi tapuši. Pastāv uzskats, ka cilpas toreiz veidotas ar pirkstiem, nevis āķi kā mūsdienās. 16. gadsimtā tamborēšana bija jau ļoti iecienīta un attīstījusies. Ar izcili smalku un greznu mežģīņu veidošanu nodarbojās mūķenes klosteros. Tomēr pirmās publicētās instrukcijas par audumu darināšanu no pavediena ar āķi cilpu veidā tikušas publicētas tikai 19. gadsimtā Nīderlandes žurnālā “Penelope”.

Teksts no izdevniecības arhīva