Uzzini 6 mazāk zināmus faktus par gumijas zābakiem!

Lielbritānijā un tās bijušajās kolonijās gumijniekus dēvē par Velingtona zābakiem par godu Velingtonas hercogam Arturam Veleslijam, kas
savam apavu meistaram bija pasūtījis par valkāšanai ērtiem pārveidot armijas stulmu zābakus. Aptuveni 10 gadus vēlāk, 1893. gadā, Čārlzs Nelsons Gudjērs no kaučuka ieguva gumiju un līdzīga paskata zābakus sāka ražot no ūdensnecaurlaidīgā materiāla.

Par gumijas zābaku pirmajiem izgudrotājiem var uzskatīt asprātīgos Dienvidamerikas indiāņus. Tie līdz celim iegāja kaučukkoka piensulā jeb lateksā un pagaidīja, kamēr tā sastingst.

“Gumboot dance” jeb gumijas zābaku deja ir iecienīta afrikāņu izklaide. Tā radusies 19. gs. Dienvidāfrikas kalnraču vidū, jo tiem darba laikā bija aizliegts sarunāties. Strādnieki tomēr izdomāja, kā savā starpā sazināties — viņi dziedāja, sitot ritmu ar gumijas zābakiem kājās, plaukšķinot un žvadzinot ķēdes.

19. un 20. gs. pilsētniekiem modē bija nevis zābaki, bet gumijas galošas, ko vilka virsū ikdienas apaviem. Pat teātru garderobēs bija speciāli plauktiņi,
kur novietot izrāžu apmeklētāju apavus.

Sarkandaugavā Rīgā 20. gs. mijā rūpnīcā “Provodņiks” bija speciāls galošu cehs. 1898. gadā tajā ik dienas saražoja 50 pāru, bet 1910. gadā — 35 000 pāru galošu.