Jau senajos alu zīmējumos cilvēki ir attēloti ar apautām kājām. Pirmie apavi bija pavisam vienkārši — no jēlādas, bieži vien ar visu dzīvnieka spalvu. Ādu malās bija caurumi, un caur tiem izvilktas ādas strēmeles vai cīpslas. Kāju uzlika uz ādas gabala un saites savilka. Šāds princips saglabājies mums zināmo pastalu izgatavošanā.

Vecākās pastalas no 11.—14. gs., līdzās puszābakiem, zābakiem un kurpēm, atrastas arheoloģiskajos izrakumos Koknesē, Cēsīs un Rīgā. Vienlaikus radās trīs veidu apavi — atkarībā no vietas, kur cilvēki dzīvoja. Zābakus nēsāja aukstos, kalnainos reģionos, kā arī tuksnešos un stepēs. Vieglās, ērtās sandales ar aizsargājošo zoli tika izgudrotas karsta klimata apgabalos. Savukārt slēgtas kurpes radās reģionos, kur nav nedz pārāk karsts, nedz auksts. Līdz mūsdienām kurpes piedzīvojušas dažādas pārmaiņas. Piemēram, viduslaikos tās kļuva izturīgākas, ciešākas, ar paaugstinātu stulmu. 11. gs. kurpēm jau bija zoles. Un tās tika izgatavotas no ādas, zīda, velveta un vēl krāšņi izrotātas. 14. un 15. gs. kurpēm “izstiepās” purngali, 17. gs. tās izgreznoja ar pušķiem, bet vēlāk ar lielām sprādzēm. Līdz 18. gs. vīriešu un sieviešu apavi īpaši neatšķīrās.