Teju ikviens dzīvē ir saskāries ar brīdi, kad pēkšņi kāds sāk smieties. Un, ja
sāk smieties apkārtējie, grūti nesmieties līdzi.

Smejas pat dzīvnieki
Ja šimpanzi vai gorillu kutina, tie izdveš elsojošu skaņu. Šī skaņa tiek uzskatīta par primātu smiekliem. Gan cilvēki, gan primāti smejas, rotaļājoties un ķerot viens otru. Tā kā pieaugušie spēlējas retāk nekā bērni, tie smejas mazāk. Smieklus nevar iemācīties, tā ir instinktīva reakcija.
Smieklu radīšanā ir iesaistītas daudzas sajūtas un domas. Emocijas iespaido citu klātbūtne — ar smiekliem tu dod ziņu otram. Cilvēki daudz retāk smejas vienatnē.

Īsts vai samākslots smaids?
Smiekli sākas neapzināti. Visbiežāk mēs smejamies par nejaušiem, negaidītiem notikumiem. Tu nevari izlemt, kad smieties un kad ne. Tāpat nevari apzināti radīt patiesus smieklus, jo ir grūti smieties, kad kāds to liek. Pētījumos pierādīts, ka patiess un izjusts smaids, ko rada pozitīvas emocijas, liek muskuļiem lūpu kaktiņus pavilkt uz augšu un samiegt acis. Tāpat ap acu ārējiem kaktiņiem iezīmējas sīkas grumbiņas. Savukārt “neīsts” smaids, kas slēpj patiesās emocijas, liek uz augšu savilkties tikai lūpu kaktiņiem, bet krunciņas ap acīm nerodas.

Smaids atbrīvo spriedzi
Dažreiz cilvēki smaida pat neatbilstošās situācijās. Smaidīt cilvēks var brīžos, kad jūtas neērti vai ir samulsis, satraukts un nezina, kā konkrētajā situācijā reaģēt. Ne vienmēr cilvēki smejas tikai par jokiem. Arī apjukumā, visticamāk, viņi nesmiesies.