Daudzas dzīvnieku sugas ir briesmās, jo ir apdraudēta gan to dabiskā dzīves vide, gan tās ir pakļautas izmedīšanai. Arī citi, cilvēka pieradināti dzīvnieki var ieņemt to vietu. Tāpēc dzīvnieku sugas mēdz izmirt – jo nespēj piemēroties mainīgajiem apstākļiem. Savvaļas dzīvieku sugu iznīkšana ir pakāpeniski paātrinājusies kopš 1600. gada.

Dzīvās dabas eksistencei mūsdienās pastāv divas problēmas. Viena ir nepietiekami liela apdzīvojamā vides telpa, otra – cilvēku iejaukšanās. Cilvēki sacenšas ar dzīvniekiem apdzīvojamās telpas iegūšanā, un parasti uzvar cilvēks.

Medības līdz pat iznīcināšanai

Līdz ar pirmo cilvēku rašanos aptuveni pirms diviem miljoniem gadu sākās jauna un spēcīga plēsoņas darbība. Pat akmens laikmetā aizvēsturiskie mednieki iznīcināja dzīvniekus lielos daudzumos, piemēram, viņi trenca bizonu barus un savvaļas zirgus pāri klintīm, lai tie nosistos. Aizvēsturiskie cilvēki medīja dzīvniekus pārtikai, bet reti tos nogalināja vairāk, nekā spēja apēst. Tomēr cilvēku ierašanās salās varēja būt postoša, tā Jaunzēlandē milzīgos putnus moa maori medīja tik ilgi, kamēr tie visi bija iznīcināti.

Cilvēki un dzīvnieki

Cilvēku skaits kļuva aizvien lielāks, viņi sāka pieradināt dažus dzīvniekus, bet citus vajāja. Dzīvniekus medīja pārtikai vai kažokādu iegūšanai, vai arī medības bija kā sports. Eiropas valdnieki ierīkoja mežu malās medību parkus, kur medīt briežus un mežacūkas savām maltītēm. Kopš 1800. gada sāka izmantot bises, lamatas un indes un dzīvnieki tika nogalināti aizvien lielākā skaitā. Tā kā vairāk aramzemes sāka izmantot lauksaimniecībai un lopkopībai, savvaļas dzīvnieki, kurus uzskatīja par kaitīgiem vai bīstamiem, tika iznīcināti kā kaitēkļi. Fermeri karoja pret ikvienu dzīvo radību, par kuras upuri varētu kļūt mājdzīvnieki. Viņi šāva, indēja un ķēra lamatās ērgļus, vanagus, savvaļas kaķus, lapsas un vilkus.

Izmirušie putni

Dodo bija lielākais nelidojušais putns Mauritānijas salā Indijas okeānā. Jūrnieki, kuri salā ieradās ap 1500. gadu, atrada neveiklos dodo, kurus bija viegli notvert pārtikas vajadzībām. Līdz ar kuģu ierašanos uz salas nokļuva arī kaķi un žurkas, un šie dzīvnieki apēda dodo cāļus un olas. Pēc mazāk nekā 100 gadiem viss, kas bija palicis pāri no dodo, bija zīmējumi, kauli un viens izbāzenis.

Līdzīgs liktenis piemeklēja lielo alku, nelidojošu putnu, kas bija ziemeļjūru “pingvīns”. Alkām bija tikai daži ienaidnieki, pirms cilvēki viņus sāka nogalināt – vispirms: nolūkā iegūt pārtiku un taukus, pēc tam – to dūnas. Līdzīgi kā citi jūrasputni, arī alkas dzīvoja lielās kolonijās. Kuģi iegriezās pēc kārtas visās lielo alku ligzdošanas vietās un nogalināja visus putnus. 1884. gadā bija palikuši vairs tikai divi putni un viena ola. Divi islandiešu zvejnieki nogalināja šo pēdējo pāri un sašķaidīja olu.

Vilku liktenis

Lauksaimnieki vilkus vainoja aitu un liellopu nogalināšanā. Tagad Eiropā eksistē tikai izkliedētas vilku populācijas Spānijā, Balkānos un Itālijā. Ziemeļameriku apdzīvoja milzīgs daudzums pelēko vilku, taču viņi tika izšauti un noindēti tik cietsirdīgi, ka kopš 1880. gada prērijās vilku vairs nav. Mednieki izmantoja ar strihnīnu saindētu ēsmu, un līdz ar to indes iedarbība izpaudās daudz plašāk. Ar to varēja nogalināt katru dzīvnieku, kas barojās ar šo ēsmu, – koijotus, lapsas, lāčus, meža meža kaķus, ērgļus un vārnas. Inde ieplūda arī ūdenskrātuvēs un saindēja zāli, izraisot zirgu, bizonu un antilopju nāvi.

Izmirstošās sugas

Dabiskās vides iznīcināšana ir galvenais cēlonis, kas veicina dzīvnieku izmiršanu. Tropisko mežu dzīvniekus nepārtraukti apdraud kāpurķēžu traktori un buldozeri, kurus cilvēki izmanto mežu izstrādei, lai iegūtu kokmateriālus vai iekoptu aramzemi. Tādi dzīvnieki kā lielie pērtiķi un gaļēdādi – jaguāri un tīģeri nevar izdzīvot, ja viņiem nav lielas teritorijas, kur uzturēties un meklēt barību.

Kaut gan katru gadu miljoniem savvaļas dzīvnieku tiek noķerti vai nogalināti, lai iegūtu viņu ādu, tomēr pastāv arī pieprasījums pēc pārējām to ķermeņa daļām. Degundadžus nošauj malumednieki, lai iegūtu viņu ragus, no kuriem izgatavo arī dunču rokturus – tas ir ļoti izplatīti Vidējos Austrumos. Ziloņus nošauj, lai iegūtu ilkņus. Ziloņkaula rotājumi tiek pārdoti tūristiem, kaut gan ir starptautiska vienošanās par ziloņu aizsardzību un šādas tirdzniecības aizliegšanu.

Nacionālie parki

Parki un rezervāti sniedz patvērumu savvaļas dzīvniekiem. Dabas rezervātus lielā skaitā sāka veidot 19. gs. beigās. Pirmais bija Jeloustonas nacionālais parks ASV. Aktivizējoties reto dzīvnieku aizsardzībai, palielinājās arī to skaits. Piemēram, Arizonā labi vairojas arābu orikss. Daži no nebrīvē dzimušajiem dzīvniekiem tika nogādāti to dzīvesvietas dabiskajos apstākļos – tuksnešos, tomēr pastāv risks, ka viņus var nogalināt mednieki.