Pirms vairākiem simtiem gadu modē bija garas, kuplas kleitas ar vidukli nostiprinošu korseti, kas bija tā laika tērpa neatņemama sastāvdaļa, jo padarīja sievietes vidukli tievu. Turklāt korsete stabilizēja muguru un stāju, lai dāma spētu nostāvēt smagajos apakšsvārkos un kleitā.

Pirmā korsete
Jau 1600 gadu p.m.ē. veidotajās krētiešu statuetēs čūskas dievietes ir attēlotas ar pārspīlēti tievu vidukli, ko varēja panākt, vienīgi valkājot korseti. Arī Krētā esošās Knosas pils freskās un citos Mikēnu civilizācijas
mākslas pieminekļos ir redzamas sievietes ar korsetēm. Tolaik bagāto dāmu apģērbs sastāvēja no kupliem zvanveida svārkiem, korsetes un ņiebura, kas atgādināja tādu kā bolero tipa jaciņu. Krētiešu korseti veidoja no niedrēm, koka vai pat metāla karkasa.

Korsetes Eiropā
Bruņinieku laikā sievietes izcēlās ar interesantām cepurēm un smailām kurpēm, nevis korsetēm. Tās Eiropā kļuva populāras tikai 16. gs. Šajā laikā vīrieši polsterēja vēderu, lai panāktu resnvēdera efektu, savukārt sievietes nēsāja iestīvinātus ņieburus un korsetes, kā arī svārkus balstošus karkasus. Spilgts piemērs ir Bohēmijas karalienes Elizabetes (1596–1662) tērpi, kuros korsetei bija dekoratīvs “V” veida izgriezums.

Korsešu noriets
Korsetes no modes izgāja ap 20. gs. sākumu, kad franču modes dizainers Pols Puarē nolēma veidot brīvākus tērpus, piemērotus viņa sievas Denīzes augumam. Arī citus dizainerus viņš aicināja atteikties no korsetēm, jo tās radīja ciešanas sievietēm — izraisīja ģīboni, deformēja iekšējos orgānus un pat salauza ribas.