Kādreiz kalnu mērīšanai izmantoja pavisam vienkāršas metodes – pat acumēru. Taču viss mainījās, kad 16. gadsimta beigās izgudroja pirmos ģeodēziskos mērinstrumentus. Zinātne attīstījās, un arī kalnu augstuma noteikšana kļuva arvien precīzāka. Iepazīsti mērīšanas metodes!

Īpašas mērvienības un instrumenti

Nivelēšanu veic ar speciālu ģeodēzisku instrumentu nivelieri. Talkā tiek ņemti arī lati. Bet nesajauc – tie nav tie lati, ar kuriem kādreiz varēja
norēķināties veikalos. Šie lati ir mērlineāli, no kuriem ar nivelieri nolasa augstumu. Nivelēšanu sāk no kāda punkta, kuram ir zināms augstums. Tad latus var pārvietot un ar nivelieri nolasīt, kā augstums mainījies attiecībā
pret iepriekšējo punktu. Visu saskaitot, iegūst gala mērījumu.

Tahimetrs ir mērīšanas rīks, ar kuru nosaka reljefa, piemēram, kalnu, plaknes koordinātas, ko apzīmē ar “x” un “y”, kā arī augstumu virs jūras
līmeņa.

Globālās pozicionēšanas (GP) sistēmas mērījumi notiek ar mākslīgo Zemes pavadoņu satelītu palīdzību. GP satelīti riņķo ap Zemi pa precīzi aprēķinātām orbītām aptuveni 20 000 kilometru augstumā. Jo lielāks uztverto pavadoņu skaits, jo precīzāki mērījumi. Katrs no pavadoņiem raida signālus, kurus uztver īpašas ierīces. Uztvērējs aprēķina objekta atrašanos, nosakot attālumu starp uztvērēju un pavadoņiem.

Lāzera stari

Lāzerskenēšanas metode no lidmašīnas vai satelīta ir tālizpētes tehnoloģija, kas ar lāzera stara impulsu mēra attālumu no lidaparāta skenera, līdz mērķim – kalnam. Tiek mērīts, cik ilgs laiks lāzera staram nepieciešams, lai aizceļotu līdz galamērķim un atpakaļ. Tad tiek veikti aprēķini, un kalna augstums noskaidrots.