Zīdītāju klases pārstāvjus raksturo vairākas pazīmes: viņu ķermeni klāj apmatojums, viņi dzemdē dzīvus mazuļus, kurus zīda ar pienu, ko izdala mātes piena dziedzeri. No tā arī radies šīs dzīvnieku klases nosaukums. Visi zīdītāji elpo ar plaušām, un viņiem ir slēgta asinsrites sistēma. Spēja saglabāt augstu un pastāvīgu ķermeņa temperatūru ir ļāvusi zīdītājiem izplatīties pa visu zemeslodi – sākot no ledaini auksta klimata apgabaliem un beidzot ar svelmainiem tuksnešiem. Zīdītāji mīt gan augstu kalnos, gan tumšās okeānu dzīlēs.

Ķermenis izdzīvošanai

Zīdītāju ādu klāj apmatojums. Tieši tas atšķir zīdītājus no citu dzīvnieku klašu pārstāvjiem. Vaļveidīgajiem un sirēnu kārtas pārstāvjiem apmatojuma tikpat kā nav, bet abos gadījumos tas ir skaidrojams ar šo dzīvnieku pāreju uz dzīvi ūdens vidē.

Apmatojums, kā arī sviedru dziedzeri palīdz saglabāt samērā augstu un pastāvīgu ķermeņa temperatūru. Acis atrodas galvas sānos. Tas nodrošina monokulāro redzi, kas paplašina redzes leņķi. Izņēmums ir primāti, kuriem ir binokulārā redze.

Vairākumam zīdītāju, sasniedzot noteiktu vecumu, tā sauktos piena zobus nomaina īstie zobi. Tie ir piemēroti atšķirīgu funkciju veikšanai: dzerokļi – smalcināšanai, ilkņi – saplēšanai, priekšzobi – nokošanai. Grauzējiem, piemēram, burundukiem, priekšzobi aug visu dzīves laiku, tā nepārtraukti atjaunojoties. Plēsējiem ir asi, spēcīgi smailnagi, bet nepārnadžiem un pārnadžiem (piemēram, zirgiem un briežiem) ir cieti raga makstnagi, kas balsta ķermeni skriešanas laikā.

Ekstremitātes

Zīdītājiem ir četras ekstremitātes, kas izpilda kāju vai roku funkcijas. Ūdens zīdītājiem ekstremitātes ir pārveidojušās par airkājām vai pleznām, bet sikspārņiem – par spārniem. Arī vaļveidīgie ir pielāgojušies dzīvei jūrās un okeānos. Viņu pakaļējās ekstremitātes ārpus ķermeņa nav redzamas, bet priekšējās pārveidojušās par pleznām un līdzīgi kā roņiem noder peldēšanai.

Tuvākie radinieki

Iespējams, tu lasi un prāto – cik daudz līdzību ar cilvēku! Interesanti, ka, piemēram, gorillas genoms apmēram par 98% sakrīt ar cilvēka genomu! Vēl tuvāki mūsu radinieki ir šimpanzes. Šajā gadījumā sakritība ir pat 99%.

Cilvēks pieder pie primātu kārtas. Mūsu tuvākie radinieki ir lielie cilvēkpērtiķi (orangutani, gorillas, šimpanzes), kuri sver no 48 līdz pat 270 kilogramiem. Parasti tēviņi ir lielāki par mātītēm, ar daudz druknāku miesasbūvi un spēcīgākām rokām. Atšķirībā no citiem primātiem skeleta uzbūves īpatnību dēļ cilvēkpērtiķi, tāpat kā cilvēki, var pārvietoties uz divām kājām.

Gorillas, kas sastopami tikai Rietumāfrikas tropu mežos, parasti pārvietojas, balstoties uz visām četrām. Tad to augums ir 1,2 – 1,8 metri. Ja gorilla iztaisnojas un nostājas uz kājām, tad to augums var pārsniegt divus metrus. Gorillas galvaskauss attiecībā pret ķermeni ir samērā liels. Smadzenes ir daudz attīstītākas un sarežģītākas nekā jebkuram citam dzīvniekam. Sīkie kauliņi vidusausī nodrošina skaņas uztveršanu un pārraidīšanu uz smadzenēm. Apakšžoklis ir nepāra kauls – vienīgais, kas kustīgi savienots ar pārējo galvaskausu. Gorillas mātīšu piena dziedzeros veidojas piens, ar ko tās zīda mazuļus dzīves pirmajos mēnešos. Ādu veido virsāda (epiderma), īstā āda (derma) un zemāda, kas sastāv no taukaudiem. Tauki ir enerģijas rezerve un palīdz regulēt ķermeņa temperatūru.

Homotermija

Zīdītāju ķermeņa temperatūra saglabājas augsta un vairāk vai mazāk nemainīga neatkarīgi no gaisa temperatūras. Izņēmums ir zīdītāji, kuri dodas ziemas guļā. Šajā laikā viņu ķermeņa temperatūra ievērojami pazeminās, un tas palēnina vielmaiņu organismā. Lai gan pastāv uzskats, ka lāči pavada visu ziemu dziļā miegā, reizēm viņi tomēr pamostas un pamet migu, lai izlocītu kājas.

Saistība ar vidi

Starp ikvienu zīdītāju un vidi, kur tas dzīvo, pastāv cieša savstarpējā saikne, kas izpaužas dažādos dzīvnieka pielāgojumos. Piemēram, ziloņroņa airkājas ir piemērotas peldēšanai, bet briežiem izdzīvot palīdz mīmikrija un spēja ātri skriet. Pielāgoties noteiktai videi ļauj arī dažādas fizioloģiskas īpatnības, piemēram, eritrocītu forma kamieļiem.

Izmantojot savas spējas mainīt vidi un gūt no tā labumu, cilvēki ir pielāgojušies dzīvei gandrīz jebkurā dzīvotnē jeb vidē. Turklāt viņi rada lietas, kas padara šo pielāgošanos vēl vienkāršāku. Tāpēc cilvēki nav tik ļoti atkarīgi no dabiskās evolūcijas kā dzīvnieki.

Dzīves cikls

Piedzimšana, dzimumgatavības sasniegšana, vairošanās un nāve – šie ir galvenie zīdītāju dzīves cikla posmi. Parasti, jo lielāks zīdītājs, jo garāks ir attiecīgās sugas īpatņu mūža ilgums. Taču šajos gadījumos pēcnācēju skaits metienā vai vairošanās sezonā ir neliels.

Vairākums zīdītāju, arī cilvēki, ir placentāļi – tas nozīmē, ka topošais mazulis pilnībā attīstās mātes organismā. Placentāļi vairumā gadījumu ir poligāmi – tas nozīmē, ka neliels skaits tēviņu apaugļo daudz mātīšu, nedodot iespēju mazāk konkurējošiem tēviņiem atstāt pēcnācējus. Tikai 3% zīdītāju pārošanās sezonas laikā saglabā monogāmas attiecības. Šajos retajos gadījumos mazuļu audzināšanā piedalās arī tēviņi, it īpaši, ja barības resursi ir ierobežoti. Ja barības ir daudz, mātītes mazuļus audzina vienas, bet tēviņi pārojas ar citām mātītēm.

Somaiņiem grūsnības periods ir ļoti īss. Pēc piedzimšanas mazulis gadu attīstību turpina īpašā somā uz mātes vēdera. Šajā laikā mazulis izaug un attīstās tiktāl, ka spēj pamest mātes somu, lai barotos patstāvīgi. Pēc gada māte atkal var kļūt grūsna, bet jaunais koala paliek mātes tuvumā. Vairākums no apmēram 300 somaiņu sugām dzīvo kā vientuļnieki, satiekoties tikai pārošanās laikā.

Kloākaiņi ir zīdītāji, kuru mātītes dēj olas. Tie gada lielāko daļu parasti pavada kā vientuļnieki. Piemēram, pīļknābji satiekas, tikai lai pārotos. Kaut gan viņiem ir 1-3 mēnešus ilgs riesta periods, pēc pārošanās tēviņš neizrāda interesi ne par mātīti, ne mazuli. Savukārt Austrālijas ehidnu mātītei pārošanās periodā rindā cits aiz cita var sekot pat desmit tēviņu.