Multfilmās bieži redzam, ka sikspārņi guļ augšpēdus, pieķeroties koka zaram ar kājām. Lai gan nakts lidoņi šādu pozu patiesi iemīļojuši, izrādās, tie var gulēt arī citādi.

Palīdz uzsākt lidojumu

Liela daļa sikspārņu patiešām guļ augšpēdus, ar kājām pieķeroties zaram, jumta korei vai kādam citam objektam. Tas tāpēc, ka šādi sikspārnim ir vieglāk uzsākt lidojumu. Atlaižot pakaļkāju nagus, ar ko tas pieķēries, seko 50 centimetrus līdz metru garš kritiens lejup, pēc kura sikspārnis sāk lidojumu. No zemes pacelties lidojumam sikspārnim ir grūti un teju neiespējami. Šāda poza kalpo arī kā aizsargāšanās mehānisms, jo tā sikspārnis var droši snauduļot staigājošiem plēsējiem nepieejamās vietās, piemēram, pie alu vai bēniņu griestiem.

Ne vienmēr augšpēdus

Taču ar galvu uz leju teju vienmēr gulēs tikai aktīvi sikspārņi – tādi, kas nav aizgājuši ziemas guļā. Dodoties pie miera ziemā, sikspārnis visai bieži izvēlas arī citu pozu, piemēram, ielienot kādā šaurā patvērumā horizontāli. Tad lidonis guļ gluži tāpat kā cilvēks – paralēli grīdai, nevis karājoties ar galvu lejup.