Ja tu pirms 200 gadiem mājās vēlētos gaismu, ūdeni vai ēdienu, nekas cits neatliktu kā doties ārā un pašam saviem spēkiem to kaut kā sagādāt. Šodien pietiek vien nospiest gaismas slēdzi, pagriezt ūdens krānu vai pa telefonu pasūtīt picu, un viss atrisināts!

No elektrostacijas līdz spuldzei

Ieslēdzot gaismu, neredzama enerģija, ko sauc par elektrību, liek spuldzei spīdēt. Elektrība tiek ražota jeb ģenerēta elektrostacijā. Tur, dedzinot ogles, mazutu, gāzi vai kodoldegvielu, tiek uzvārīts ūdens. Karstais tvaiks traucas pa caurulēm un triecas pret īpaša rata – turbīnas lāpstiņām, liekot tām griezties. Hidroelektrostacijās netiek izmantots tvaiks. Tur turbīnu griež ūdens, gāžoties lejup no aizsprosta. 

Turbīna griež vara vadu tinumu, kas atrodas starp liela magnēta poliem. To sauc par ģeneratoru. Magnēta enerģija cauri vadam velk mazas enerģijas daļiņas, sauktas par elektroniem. Tie rada elektrības plūsmu, ko sauc par elektrisko strāvu. Elektriskā strāva no elektrostacijas ir pārāk vāja, lai tā sasniegtu tavu māju. Tās spēks ir jāpaaugstina ar dzelzs riņķi, ko sauc par transformatoru. Spēcīgā augstsprieguma strāva ir bīstama, tāpēc tā tiek pārvadīta pa lieliem pazemes kabeļiem vai augstos balstos iekārtiem resniem vadiem.

Kilometriem tālu

Augsts spriegums ir nepieciešams, lai pārvaldītu elektrību lielos attālumos. Kad elektrība sasniedz pilsētu, tās spriegums ir jāpazemina ar citu transformatoru. Tālāk tā no spriegumu samazinošā transformatora tiek vadīta pa maģistrālajiem kabeļiem, kuri atrodas zem ielām. No tiem atzarojas citi kabeļi, kas aiziet uz mājām, rūpnīcām vai biroju ēkām. Tie pievada elektrību tur, kur tā ir vajadzīga.

Skaitītājs uzskaita, cik daudz elektrības mājā izmanto. Pie tā atrodas arī daži drošinātāji – tajos ir tievas stieplītes, kas izkūst, ja strāva sasniedz bīstamu līmeni, un aptur strāvas plūsmu. 

Elektrība mājās plūst pa vadiem, kuri ir paslēpti sienās un zem grīdas. Kontaktligzdas ļauj pieslēgt iekārtas pie elektrības. Kad kādā no tām iesprauž lampas kontaktdakšu un ieslēdz slēdzi, spuldze uzreiz iedegas.

No lietus līdz ūdens krānam

Tāpat šodien mūsu mājsaimniecībās ļoti vienkārši pieejams ūdens. Pagriežam krānu, un no tā tek svaigs un gatavs dzeršanai, mazgāšanai un vannas baudīšanai. Eiropā katrs cilvēks vidēji dienā patērē 150–200 litru ūdens. Gandrīz viss šis ūdens daudzums uz zemes nonāk kā lietus.

Lietusūdens nonāk upēs vai iesūcas zemē. Sūkņi šo ūdeni iesūc lielās caurulēs, un filtri atdala visus tajā esošos objektus, piemēram, zarus un beigtas zivis. Lietusūdens parasti ir netīrs, tāpēc tas pirms lietošanas ir jāattīra. Pirmajā posmā ūdenim pievieno divas ķimikālijas – alumīnija sultātu un kaļķus. Ķimikālijas tiek rūpīgi iejauktas ūdenī, kurā vēl ir sīkas netīrumu daļiņas. Pievienotās vielas liek mazajām netīrumu daļiņām salipt kopā, veidojot mazas dubļu piciņas. Tās nav lielākas par sāls graudiņiem, taču ir pietiekami smagas, lai tās

sāktu lēni grimt. Ūdens nonāk nogulsnēšanās tvertnē, kur netīrumu daļiņas nogrimst, radot biezas dūņas. Tās tiek aizvāktas, un ūdens tiek aizvadīts uz nākamo attīrīšanas posmu.

Lielā tīrīšana

Ūdens vēl joprojām nav pilnīgi tīrs, tāpēc tas jāizvada cauri vairākiem smilšu un mazu akmentiņu slāņiem, kas aiztur ļoti sīkas netīrumu daļiņas. Šo procesu sauc par filtrēšanu. Ūdenim pievieno īpašas baktērijas, kuras apēd mikroskopiskus organismus, kas vēl ir palikuši ūdenī. Beigās tiek pievienots mazliet balinātāja, lai iznīcinātu baktērijas. Nu ūdens ir tīrs, un to var droši dzert!

Tas pa resnām caurulēm tiek aizvadīts uz slēgtiem rezervuāriem vai uz tvertnēm ūdenstorņos, kur tiek uzglabāts līdz brīdim, kad tas ir vajadzīgs. Kad cilvēki mājās atgriež krānu, ūdens ieplūst maģistrālajās caurulēs un no tām – mazākās caurulēs, kas ved uz viņu mājām.

Uz dažām ielām pilsētās ir novietoti speciāli ūdens krāni – ugunsdzēsības hidranti. Tie ir savienoti tieši ar maģistrālajām caurulēm, kurās ūdens plūst ar lielu spiedienu, tāpēc ugunsdzēsēji, pievienojot ugunsdzēsības hidrantam šļūtenes, var dzēst uguni ar spēcīgām strūklām.

No ūdensvada caurulēm mājās atzarojas mazākas caurules. Tās stiepjas līdz ūdens uzglabāšanas tvertnei vai tieši līdz ūdens krāniem. Pagriez krānu, un ūdens tek!

Ēdiens zvana attālumā

Arī par pārtikas nodrošināšanu šodien galva jālauza krietni mazāk nekā pirms 200 gadiem. Senos laikos cilvēki pārsvarā ēda to, kas audzēts un apstrādāts viņu dzīvesvietas apkaimē. Dažviet, piemēram, lauku apvidos tālu no lielpilsētām, tā notiek arī mūsdienās. Bet citur, piemēram, Ziemeļamerikā, Eiropā, Japānā un Austrālijā cilvēki var ēst pārtiku, kas ir vesta no visas pasaules. Tava brokastu apelsīnu sula var būt gatavota Floridā Amerikas Savienotajās Valstīs, kvieši, no kuriem cepta maize, var būt vesti no Indijas, sviests – no Jaunzēlandes, un aprikozes ievārījumam varbūt augušas Spānijā.

Tāpat ēdiens var tikt piegādāts līdz mājas durvīm dažu desmitu minūšu laikā. Kolīdz tu piezvani uz picēriju un veic pasūtījumu, pavārs sāk darboties un veidot picas mīklu. Kad mīkla ir gatava, to griež riņķī, līdz iegūta apaļa forma. Pieredzējis pavārs var griezt to pat uz viena pirksta. Kad pica sagatavota likšanai krāsnī, tā tiek cepta līdz 15 minūtēm. Pēc tam pavārs novieto picu uz kartona un sagriež ar speciālu picas nazi, kas ir kā disks ar robainu malu. Tad piegādātājs iepako kastē ielikto picu, noskaidro piegādes adresi un pieved līdz pašām durvīm.