Putnu spējas ir visai daudzveidīgas! Tie ne tikai lido, bet arī nirst, peld, būvē sarežģītas ligzdas. Tomēr cilvēki visvairāk ir apbrīnojuši putnu spēju lidot. Lai sasniegtu ligzdošanas un barošanās vietas, tie pārvar milzīgus attālumus. Migrējošo putnu spēja atrast ceļu pāri kontinentiem un atpakaļ joprojām ir noslēpums.

Sugām bagātie

Pasaulē ir apmēram 9700 putnu sugu. Tā ir otrā sugām bagātākā mugurkaulnieku grupa pēc zivīm. Putni ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma – kolibri sver tikai 1,6 gramus, bet Āfrikas strauss – pat 150 kilogramu.

Lai arī vairākums putnu lido, dažiem šī spēja nepiemīt, piemēram, kivi, pingvīniem, nandu un strausiem. Bet citi ir piemērojušies dzīvei ūdenī. Putnu kāju un knābja forma norāda uz to dzīvesveidu. Dažiem ūdensputniem knābis ir pielāgots sīku barības daļiņu filtrēšanai no ūdens, bet plēsīgo līkie knābji ir piemēroti medījuma saplosīšanai. Daudzās sugās ligzdu būvē, perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki, savukārt citi izrāda sociālu uzvedību grupās.

Nelidojošie

Daži putni ir zaudējuši spēju lidot. To spārni ir stipri reducēti un lidošanas funkcijas vairs nepilda. Toties daži ļoti lielie ātri skrien, piemēram, strausi, kazuāri, emu un nandu. Tikai Jaunzēlandē sastopami viņiem radniecīgie kivi. Piemēram, pingvīni lidošanu aizstājuši ar izcilu peldētprasmi.

Arī dodo bija nelidojošs putns. Tas dzīvoja tikai Maurīcijas salā Indijas okeānā. Pēdējo dodo krastā piestājušies jūrnieki nomedīja 17. gadsimtā.

Lieliskie peldētāji

Ūdensnecaurlaidību un siltumizolāciju nodrošina trīs aizsargslāņi – blīvais ietaukotais apspalvojums, biezais zemādas tauku slānis un ķermeņa sasildītais gaisa slānis starp tiem. Spārnu kauli ir saplacināti atbilstoši peldpleznas formai. Peldoša pingvīna ķermenim ir plūdlīnijas forma, kas palīdz tam zem ūdens strauji manevrēt un attīstīt lielu ātrumu. Šie nelidojošie jūras putni ir sastopami aukstajos zemeslodes reģionos. Blīvais spalvu tērps atgrūž ūdeni un saglabā ķermenī siltumu. Pingvīnu kauli pēc struktūras ir smagāki un blīvāki nekā lidojošajiem putniem, kuriem tie ir viegli un dobi. Tas ļauj tiem veikli nirt ūdenī.

Strausveidīgie

Par strausveidīgajiem sauc strausu dzimtu, nandu dzimtu, kazuāru dzimtu un kivi dzimtu.

Āfrikas strauss ir vienīgā suga strausu dzimtā. Strausi sastopami Āfrikas austrumu un dienvidu apgabalos. Tas ir vislielākais un vissmagākais no visiem putniem. Pieaudzis strauss var būt pat nepilnus 3 metrus garš. Strausi, gan medījot nelielus grauzējus un ķirzakas, gan bēgot no plēsējiem, pārvietojas skrienot. Ar spēcīgajām kājām lielie putni attīsta ātrumu līdz pat 70 km/h un šādā ātrumā var skriet 20 minūtes, sperot līdz 5 metrus platus soļus. Ja no uzbrucēja aizmukt neizdodas, strauss aizstāvas ar spēcīgiem spērieniem. Arī riesta laikā ar spēcīgiem kāju piesitieniem pret zemi tēviņi cenšas piesaistīt mātīšu uzmanību.

Strausi un to radinieki nelido, jo ir pārāk smagi un to spārni ir pārāk mazi. Šiem putniem spārna skelets ir īss un krūšu kauls ir bez šķautnes. Priekškājas ir atrofējušās, bet pakaļkājas ir muskuļainas un ļoti stipras.

Strausa divi pirksti kājām nodrošina nelielu saskarsmes laukumu pēdai ar zemi. Tas ir pielāgojums, kas atvieglo pārvietošanos pa zemi.

Lielākoties dzīvo grupās un reti sastopami pa vienam. Savvaļā strausi un to radinieki mājo tikai dienvidu puslodē. Centrālamerikas un Dienvidamerikas mežos, krūmājos un zālājos mīt tinamu –  uz zemes dzīvojoši putni, kuri izskatās līdzīgi irbēm un rubeņiem, tiem ir apaļīgs ķermenis un mazi spārni.

Citi nelidojošie

Vistveidīgo putnu kārtā ir vairāk nekā 260 putnu sugu, piemēram, vistas, tītari un fazāni. Šiem putniem ķīļveidīgais krūšu kauls ir tāds pats kā lidojošajiem putniem, un viņi tiešām arī lido. Taču parasti tie spārnos paceļas tikai briesmu brīžos un arī tad nelido lielu attālumu. Kājas ir ļoti spēcīgas un labi pielāgotas skriešanai, staigāšanai un zemes kašņāšanai. Par olām un mazuļiem galvenokārt rūpējas tikai mātītes. Vistveidīgos putnus cilvēki savām vajadzībām ir iemanījušies izmantot visvairāk.

Nelidojošie putni ir sastopami daudzos pasaules reģionos. Lielākoties tie izplatījušies cilvēku darbības rezultātā. Taču vislielākā savvaļā dzīvojošo nelidojošo putnu daudzveidība ir Austrālijā un Okeānijā – Jaunzēlandē un Jaungvinejā –, kur putni ir evolucionējuši nošķirtībā no pārējās pasaules.

Ūdensputni

Ūdensputnu skaitā var iekļaut daudzus mums labi zināmus putnus, piemēram, pīles, zosis, gulbjus, zivju dzenīšus un šņibīšus. Tie ir labi pielāgojušies dzīvei pie ūdens un daudz laika pavada upēs, ezeros un dīķos vai tiešā to tuvumā. Daļa ūdensputnu labi nirst un peld, taču dažiem sugas pārstāvjiem ir garas kājas, un tie bradā pa sekliem ezeriem un purviem – tos sauc par bridējputniem. Ūdensputni arī labi lido. To barība ir ļoti plaša un daudzveidīga – vairums sugu ir visēdāji.

Zosveidīgie

Šajā putnu kārtā ietilpst mums labi zināmie gulbji, pīles un zosis. Tiem ir raksturīgas īsas kājas un pēdas ar peldplēvi. Zosveidīgajiem ir plati, saplacināti knābji, to malas ir pārklātas ar sīkām raga plātnītēm, ko putni izmanto barības satveršanai vai ēdamo daļiņu izfiltrēšanai no ūdens. Savukārt citiem knābji ir piemēroti zivju ķeršanai vai barības noskrubināšanai no ūdenstilpes dibena. Vairākums sugu ir visēdāji, kas lielāko dzīves daļu pavada uz ūdens, taču ir sugas, kas vairāk laika pavada uz sauszemes. Zosveidīgie putni ir plaši izplatīti visā pasaulē. Tēviņiem riesta laikā ir raksturīgs ļoti krāšņs kāzu tērps.

Nirējputni un mednieki

Nirējputni pārtiek galvenokārt no zivīm un ūdens bezmugurkaulniekiem. Viņi ir lieliski peldētāji, taču uz sauszemes ļoti neveikli, jo to kājas atrodas ķermeņa pakaļgalā. Zivju dzenīši medī, strauji ienirstot zem ūdens, un savu upuri parasti noskata, sēžot uz kāda zara virs ūdens. Savukārt bridējputni, piemēram, šņibīši, barību meklē ūdenstilpju piekrastes joslā. Šie putni nav labi peldētāji, taču tiem ir garas kājas, kas ir piemērotas bradāšanai seklā ūdenī.

Bridējputni

Tiem ir garš kakls, precīzām kustībām piemērots garš un smails knābis un tievas, garas kājas. Tipiski bridējputni ir gārņi un to radinieki. Izplatīti visā pasaulē, un tiem atšķirībā no citiem putniem ir pūkspalvas. Daudzviet sastopami ibisi un stārķi. Toties āmurgalvis un tupeļknābis, kura masīvā knābja forma atgādina koka tupeli, mājo Āfrikā.

Interesanti, ka pelikāniem ir garš knābis ar lielu, elastīgu rīkles maisu. Tie nirst ar galvu pa priekšu, ar plaši atplestu knābi, savācot zivis lielajā rīkles maisā.

Dienas un nakts mednieki

Plēsīgie putni ir gaļēdāji un izveicīgi mednieki. Tie ir lieliski pielāgojušies, lai medības būtu veiksmīgas. Šo putnu redze ir pat 8 reizes labāka nekā cilvēkam. Tāpat arī dzirde, kas ļauj tiem precīzi noteikt upura atrašanās vietu. Plēsīgajiem putniem ir lieli un asi smailnagi, tāpēc neliela izmēra zīdītājus tie var nogalināt tikai ar spēcīgajiem nagiem, bet, liekot lietā līko knābi, pietiek ar vienu cirtienu, lai pārlauztu upurim sprandu.

Piekūnveidīgie (ērgļi, piekūni, vanagi u.c.) medī dienā, bet pūčveidīgie (pūces, ūpji u.c.) – naktī. Lai gan nav tuvu radniecīgas putnu kārtas, tie visi ir plēsoņas, kas galvenokārt medī nelielus zīdītājus, putnus, rāpuļus, zivis un arī kukaiņus. Noskatījuši upurus, tie tam tuvojas, planējot vai strauji pikējot. Nakts medniekiem izcili asa redze, ko nodrošina uz priekšu vērstās lielās acis, kā arī ļoti jutīga dzirde. Pūču spārnu spalvas ir ļoti mīkstas, tāpēc lidojot tikpat kā nav dzirdama skaņa. Turklāt pūčveidīgo spalvu tērps ir neuzkrītoši raibs, kas ļauj tiem pa dienu būt gandrīz nemanāmiem un netraucēti gulēt.