Latviešu folklorā ir sastopams diezgan baiss tēls. Tas naktī ierodas mājā un sāk žņaugt guļošu cilvēku vai jāt uz kāda mājdzīvnieka. No tādām izdarībām cilvēks vai dzīvnieks nogurst, zaudē spēku un pārklājas ar sviedriem.

Senie latvieši dīvaino radījumu dēvēja par lietuvēnu un apgalvoja, ka, cilvēks gulēdams, pat var redzēt, kā pie viņa pienāk mazs cilvēciņš un uzgulstas ar tādu svaru, ka vairs nevar pakustēties un tikai ar mokām var paelpot. Gulētāju labi pamocījis, lietuvēns aiziet. Vēl teikts, ka lietuvēns kāpj mugurā lopiem un nojāj tos slapjus no sviedriem. Senie latvieši ticēja, ka lietuvēns ir mazs, melns zvēriņš vai arī traģiski miruša cilvēka, īpaši bērna gars.

Zebiekstes nedarbi

Tomēr lietuvēna noslēpums ir izskaidrojams. Izrādās, mazais dzīvnieciņš zebiekste kūtī uzvedas tāpat kā lietuvēns. Lopi, tostarp zirgi, svīst, un sviedri satur sāls kristāliņus, kas garšo zebiekstei. Dzīvnieciņš kāpelē pa zirga krēpēm, laiza uz tā muguras izžuvušo sviedru sāļās paliekas un gaida svaigus izdalījumus no sviedru dziedzeriem. Jo vairāk zebiekste darbojas, jo
stiprāk zirgs svīst, un saimnieks no rīta savu bērīti ierauga nodzītu putās, pinkainām krēpēm, saskrāpētu kaklu un muguru, bailēs izvalbītām acīm. Tātad ciemojies lietuvēns. Savukārt cilvēki, kas slikti guļ un naktī redz murgus, arī uztrūkstas no miega klāti aukstiem sviedriem. Iespējams, māņticīgākie meklēja murgiem iemeslu… un atrada mistisko lietuvēnu.