Vārds “Maskačka” izskan nedaudz draudīgi un bailīgi. Diez vai kāds no mums gribētu tur atrasties viens pats tumsā, vēlu vakarā. Vietējie gan uzskata, ka nemaz tik traki nav. Arī Maskačkai piemīt savs šarms un sirds.

Dažādas kultūras
Maskačka robežojas ar vecpilsētu, un šis rajons plešas virzienā uz dienvidaustrumiem no Rīgas centra, sākot ar Centrāltirgu līdz pat Dienvidu tiltam. Bet kā Maskačka ieguvusi sev raksturīgo tēlu? Atbilde uz šo jautājumu meklējama vēsturiskajos notikumos. Kādreiz Rīga bija krietni mazāka nekā šodien, jo ap tagadējo vecpilsētu bija uzcelti vaļņi. Un Maskavas forštate bija daļa, kas atradās aiz šiem vaļņiem. Tāpēc Maskačka
izsenis bijusi teritorija, kur uzturējušies dažādu slāņu pārstāvji. Bieži vien tie, kurus nelaida iekšā Rīgā, bet kam lika palikt aiz vaļņiem. Tā jau kopš 18. gadsimta Maskavas priekšpilsētā apmetās daudz krievu ieceļotāju, kā arī katoļticīgie latgalieši, lietuvieši, poļi, ebreji un čigāni. Daudzi no viņiem te iedzīvojās un palika, tāpēc arī mūsdienās te iedzīvotāju sastāvs ir gana raibs.

Tirgus plači
Arī tirgus plači te veidojās tāpēc, ka zemnieki nevēlējās maksāt lielos nodokļus, iebraucot Rīgā. Savus vezumus viņi apturēja pirms pilsētas, izveidojot neatļautas tirdzniecības vietas. Mūsdienu Maskačka nav iedomājama bez lietoto mantu tirgus “Latgale”, kas tautā iesaukta par “Latgalīti”. Tajā var atrast visu, sākot no automašīnu spoguļiem, beidzot ar senām grāmatām.
Savukārt pašā Maskačkas sākumā esošajam Centrāltirgum vienmēr bijusi nozīmīga loma. Uzbūvēts 1930. gadā, tas kļuva par lielāko un modernāko tirgu Eiropā. Un tas joprojām priecē gan tirgotājus, gan pircējus.