Indijā ir pavisam ierasts, ka ielās, parkos un pagalmos brīvi pastaigājas govis. Tur šie lopiņi dara visu, ko vēlas. Ja govs nogūlusies ielas vidū, šoferim tā mierīgi un saudzīgi jāapbrauc. Bet, ja ieliņa ir tik šaura, ka govi apbraukt nevar, tad jāgriežas vien apkārt un jābrauc pa citu ceļu. Govis Indijā nedrīkst ne rāt, ne bikstīt, nemaz nerunājot par nokaušanu.

Govis nepielūdz, bet ciena
Senajā Indijā liellopus — vēršus un buļļus — upurēja dieviem, bet kaut piena govis nav bijis atļauts. Nokaut šo dzīvnieku upurim, svinībām vai pat īpašām viesībām bija pārāk dārgi, jo govs deva cilvēkam svarīgākos produktus — pienu, biezpienu, sviestu, savukārt kūtsmēslus izmantoja saimnieciskām vajadzībām.
Jau pirms mūsu ēras hinduisma piekritēji sāka sekot svēto rakstu vēdu mācībai, kas ieteica atturēties no gaļas ēšanas. “Gaļas ēšana nav grēks, bet atturēšanās no tās dod lielāku atalgojumu,” minēts svētajos rakstos. Neapēst radību, kas reiz bijusi dzīva, šajā ticībā nozīmē parādīt cieņu un paust miermīlību pret augstākajām dzīvības formām. Šodien apmēram 30% indiešu ir veģetārieši , bet arī tie, kas ēd gaļu, izvairās no liellopa lietošanas pārtikā, uzskatot govi par cilvēces aprūpētāju un dēvējot par “māti”.

Dievu lopiņš
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos govs tika izraudzīta par atbilstošu dāvanu brahmanam — augstākajam indiešu priesterim . Drīz radās teiciens “nogalināt govi ir tas pats, kas nogalināt brahmanu”. Par govs īpašo vietu pasaules kārtībā norāda arī hinduisma dievs Krišna — viņš ir govju ganītājs, bet dievs Šiva rūpējas par bulli Nandī. Mūsdienās Indijā govs ir aizsargājams dzīvnieks. Piena govis sauc par “aghanya” — “tāds, ko nedrīkst nokaut”. Lielākajā daļā lauku māju ir vismaz viena slaucama govs, kas tiek uzskatīta par ģimenes locekli. Pilsētās gan govis klīst savā nodabā un neviens tās nepieskata.