Spēles, kurās galvenais uzdevums ir iedzīt bumbu vārtos vai pāri noteiktai līnijai, eksistēja jau vairāk nekā pirms 2000 gadiem.

Bumbas vietā — galva
Bumbas spēle, ko var uzskatīt par mūsdienu futbola priekšgājēju, romiešu okupētajās Britu salās (Lielbritānijā un Īrijā) ienāca 4. gs. no Itālijas. Spēles laikā bumba tika pārvietota sperot, bet to drīkstēja nest arī rokās. Nostāsts vēsta, ka īpaši iecienīts futbols kļuva tad, kad britu kareivjiem izdevās uzvarēt romiešu kaujinieku vienību Dārbšīras tuvumā. Pilsētas iedzīvotāji ik gadu šajā dienā cauri pilsētas vārtiem ripinājuši bumbu, kas simbolizēja uzvaru pār ienaidniekiem. Bumba bija kā kritušā ienaidnieka galva. Stāsta, ka briti patiešām bumbu vietā esot izmantojuši arī nocirstas galvas!

Spēle bez noteikumiem
Pirmajām futbola spēlēm nebija noteikumu – galvenais, iedzīt bumbu vārtos. Varēja grūstīties, sist vai rupji izraut bumbu no rokām. Kad satrakotais spēlētāju pūlis nēsājās pa pilsētiņas ielām, vietējiem veikalniekiem nācās vākt nost tirdzniecības vietas, bet iedzīvotājiem — vērt ciet logu slēģus. Tāpēc skarbo spēli Anglijā ne reizi vien mēģināja aizliegt. Tirgotāji sūdzējās, bet karaļi uztraucās par sabiedriskās kārtības traucēšanu. 15. gs. uzskatīja, ka jauniešiem jāvingrinās loka šaušanā, nevis futbolā. Ar laiku futbolu sāka spēlēt ierobežotā laukumā, bet joprojām drīkstēja likt lietā arī rokas.
Kardinālas izmaiņas notika 1863. gadā, kad tika dibināti pirmie futbola klubi. Tā gada 26. oktobrī klubu pārstāvji savācās kādā Londonas krogā, lai apspriestos par futbola noteikumiem. Tika izlemts, ka futbolu spēlēs tikai ar kājām, bet regbiju — gan ar rokām, gan kājām. Šo dienu tad var uzskatīt par modernā futbola dzimšanas dienu.