Vai esi kādreiz paskatījies apkārt, pavērojis, cik daudz plastmasas izstrādājumu ir ap tevi? No plastmasas var izgatavot teju jebkādu priekšmetu, tāpēc daudzas ikdienišķas lietas veidotas no tās. Problēma ir tajā, ka, nonākusi dabā, tā tikpat kā nesadalās.

Fantastiskā plastmasa

Tūkstošiem gadu cilvēki izmantojuši tādus dabiskos materiālus kā gumija vai bruņurupuču bruņas, lai veidotu no tiem izturīgas lietas. 1905. gadā Beļģijā dzimušais ķīmiķis Leo Bākelands sajauca dezinfekcijas līdzekli fenolu ar konservantu formaldehīdu un radīja bakelītu – pirmo cilvēka pilnībā veidoto plastmasu. Šo daudzpusīgi izmantojamo materiālu var veidot jebkādā formā, bet, kad tas sacietē, izkausēt to ir grūti. Bakelītu izmantoja, lai izgatavotu skaņu plates, furnitūru, rotaslietas un radioaparātu korpusus. Šis materiāls bija karstumizturīgs un nevadīja elektrību.

Amerikānis Čārlzs Gudjērs 1839. gadā izgudroja gumijas vulkanizāciju, kas ļāva gumijai stiepties un ieņemt atkal sākotnējo formu. Bet angļu izgudrotājs Aleksandrs Pārkss 17 gadus vēlāk radīja pussintētisku plastmasu, ko nosauca par parkesīnu. To izmantoja mājsaimniecības priekšmetu izgatavošanā.

Plastmasas pārpilnība

Bakelīts izrādījās tik ērti izmantojams, ka ķīmiķi steidzās radīt jaunus noderīgus plastmasas veidus. 20. gs. 30. gados amerikāņu ķīmiķis Voliss Karozers radīja pirmo pilnībā cilvēka izstrādāto šķiedru – neilonu. Tajā pašā desmitgadē organiskais stikls aizstāja parasto stiklu un iepakojumu sāka ražot no polietilēna. 40. gados zīda zeķu vietā ļoti pieprasītas kļuva neilona zeķes. Jau drīz plastmasu sāka izmantot aizvien vairāk un vairāk.

Kā tā darbojas?

Plastmasa ir polimērs materiāls, kas veidots no molekulām, kuras sastāv no tūkstošiem un pat miljoniem atomu. Polimērus gatavo, savienojot sīkas molekulas regulārā struktūrā, kas veido garas ķēdes. Šim procesam var izmantot dažādas molekulas un tās kombinēt atšķirīgos veidos. Tieši tādēļ ir tik daudz dažādu plastmasas veidu. Plastmasa ir ļoti noderīgs materiāls, no kura var viegli izveidot nepieciešamo formu, kamēr tā ir karsta. To arī var izstiept plānā kārtā un izmantot kā aizsargapvalku. Plastmasu iegūst no monomēriem (vielas, kas polimerizējas), ko izdala no jēlnaftas.

Ir divu veidu plastmasas – termoplastmasas, kuru formu pēc izkausēšanas var izveidot no jauna, un termoreaktīvās plastmasas, kuru formu var veidot tikai vienu reizi, jo sildot tā nevis izkūst, bet sadeg.

Zaļā domāšana

Plastmasa ir viegla, lēta, izturīga, grūti saplēšama un netrūdoša. Tieši tāpēc to mūsdienās lieto teju visur – no pārtikas iepakojumiem, mēbelēm un drēbēm līdz rotaļu pīlītei tavā vannā. Pēc plastmasas lietas izmešanas var paiet gadsimti, līdz tā sadalās dabā.

Parasti plastmasas ražo no naftas – izsmeļama un neatjaunojama resursa. Bioplastmasa tiek gatavota no dabiskām izejvielām kā zaļā alternatīva no naftas ražotajai plastmasai. 1989. gadā pirmo reizi plastmasu izgatavoja no dabiskiem materiāliem.

Ir ļoti būtiski, cik vien iespējams, taupīt daudzas vielas un materiālus uz Zemes. Koku var aizvietot ar citu koku, ja tas ir izlietots, bet nav iespējams atjaunot dzelzsrūdas gabalu vai ar naftu pilnu tvertni. Aptuveni puse mūsu mājsaimniecības atkritumu ir papīrs, kuru var atkārtoti izlietot, ja to rūpīgi savāc. Šāds atkārtoti izmantojams papīrs ir mazāk degošs. Šis process pasargā arī mežus – tos izcērt mazāk.

Atkritumi ir jāšķiro

Mūsdienās cilvēki izmanto daudz materiālu, kurus pēc izlietošanas ļoti bieži izmet atkritumos. Ik dienu rodas milzīgs daudzums sadzīves atkritumu.

Vai tu zini, kā notiek dažādu ikdienā izmesto lietu pārstrāde? Sākumā savāc visus atkritumus, kuri nevar tikt pārstrādāti, un aizved tos uz izgāztuvēm vai īpašām atkritumu dedzinātavas krāsnīm. Izgāztuvē atkritumus saspiež, lai tie aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas.

Visbiežāk atkritumus aizved un izgāž lielās bedrēs – pildizgāztuvēs. Bedrē izgāztie atkritumi tiek ļoti cieši vēlreiz saspiesti. Katrs atkritumu slānis tiek pārklāts ar zemes kārtu. Atkritumiem pūstot, rodas eksplozīvās gāzes, kurām nedrīkst ļaut uzkrāties, jo tās var būt ļoti bīstamas. Tāpēc bedres sānos ierīko caurules, lai gāzes varētu savākt vai sadedzināt. Kad bedre ir pilna, tā tiek pārsegta. Pēc bīstamo gāzu aizvadīšanas šo vietu var izmantot citam mērķim. Lai šādi būtu jāaprok pēc iespējas mazāk atkritumu, ir ļoti svarīgi, ka mēs ikdienā tos šķirojam, lai nodotu pārstrādei.

Bet liela daļa tiek nogremdēta okeānos. Neviena no šīm trim metodēm nav dabai draudzīga, lai gan atkritumu sadedzināšana modernās krāsnīs var radīt lietderīgu enerģiju siltuma veidā.

Plastmasu pārstrāde

Plastmasa pirms pārstrādāšanas tiek sasmalcināta, tad sasmalcināto plastmasu izkausē un ielej veidnēs. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā varētu domāt. Lai izgatavotu jaunas plastmasas, vecie atkritumi pirms izkausēšanas ir jāsašķiro pa dažādiem veidiem. Pastāv arī cita metode – plastmasu karsēšana tvertnēs bez gaisa pieplūdes, lai iegūtu ūdeņražu maisījumus, kurus var sadalīt atsevišķi par lietošanai derīgām šķidrajām degvielām, naftu un darvu.