Dzīvojot uz Zemes, esam pieraduši pie laikapstākļiem. Tie veidojas, mijiedarbojoties dažādiem faktoriem – atmosfērai, okeāniem, sauszemei, Saulei un citiem. Lai arī šķiet, ka, atrodoties atklātā kosmosā, varam aizmirst par lietu, sniegu un vēja brāzmām, tomēr, izrādās, arī tur valda laikapstākļi.

Vējš no Saules
Mūsu sistēmas centrālās zvaigznes Saules dzīlēs nepārtraukti tiek ražota enerģija. Sarežģītu procesu rezultātā tā sasniedz Saules virsmu un sāk ceļu starpplanētu telpā. No Saules izplūstošais starojums Zemi sasniedz aptuveni 8 minūšu laikā. Tomēr Saule nav tikai gaismas, siltuma un citu elektromagnētisko viļņu avots. No zvaigznes pastāvīgi plūst prom lādētās daļiņas, kas rada tā dēvēto Saules vēju. Tā ātrums ir no 300 līdz pat 800 kilometriem sekundē. Uz Zemes reģistrētais ātrākais vējš pūtis tropiskā ciklona Olīvijas laikā 1996. gada 10. aprīlī – 408 km/h jeb 0,11 km/s, kas ir gandrīz 3000 reižu lēnāk nekā mierīga Saules vēja plūsma.

Dabiskā aizsargsistēma
Tā kā Saules vējš sastāv no lādētām daļiņām, to ietekmē elektromagnētiskais lauks. Tāds ir arī Zemei. Tas mūs sargā gan no lēnā Saules vēja, gan no brāzmām. Daļa Zemes mākslīgo pavadoņu, tai skaitā arī Starptautiskā kosmiskā stacija, atrodas Zemes magnētiskā lauka iekšienē. Kad Saules vējš sasniedz Zemi, tas atduras pret mūsu planētas aizsarglauku un apliecas tam apkārt, turpinot ceļu tālāk starpplanētu telpā. Jo vējš ir spēcīgāks, jo tas vairāk triecas pret Zemes elektromagnētisko lauku, to piespiežot tuvāk planētai.

Saceļ vētru uz Zemes
Ne vienmēr Saules vējš ir kā lēna brīze. Dažkārt uz Saules notiek spēcīgi uzliesmojumi un izvirdumi, kad īsā laika brīdī tiek izmests ļoti daudz lādēto daļiņu lielā ātrumā. Kad zinātnieki ir pamanījuši uzliesmojumu Sauli novērojošo teleskopu attēlos, ir skaidrs, ka jāgatavojas vētrai, kas pēc aptuveni 2 līdz 4 dienām var skart Zemi. Lādētās daļiņas, sasniedzot Zemes magnētisko lauku, triecas pret to tik spēcīgi, ka var pārraut kādu no aizsarglauka līnijām. Planētas aizsarglauks tiek satricināts. Šo procesu dēvē par ģeomagnētisko vētru. Viena no šādu vētru izpausmēm ir polārblāzmas jeb ziemeļblāzmas, kas novērojamas ziemeļu puslodē. Atmosfēras augšējos slāņos lādētās daļiņas apšauda skābekļa un slāpekļa atomus, izsitot no tām elektronus. Kad tie atkal apvienojas ar atomiem, izstarojas gaisma.

Traucē pētniekiem
Kurš gan negribētu redzēt ziemeļblāzmu? Tā ir krāšņa un nemitīgi mainīga gaismas deja debesīs. Turklāt – jo spēcīgāka vētra, jo iespaidīgāka ziemeļblāzma. Tomēr ir vairākas nozares, kas nebūt nepriecājas par vētrām kosmosā. Pirmām kārtām tie ir Zemes mākslīgo pavadoņu īpašnieki. Saules vētru atnestās daļiņas var būtiski traucēt kosmisko aparātu darbību vai pat to sabojāt. Konstruējot satelītus, inženieriem ir jāizveido dažādi aizsargmehānismi, kurus iedarbināt, kad tiek saņemts brīdinājums par gaidāmo Saules vētru.

Lai arī Starptautiskā kosmiskā stacija un tās iemītnieki atrodas Zemes elektromagnētiskajā laukā, pilnībā pasargāti nav arī viņi. Spēcīgas vētras gadījumā var ciest ne tikai kosmiskā aparāta elektronika, bet arī cilvēki – saņemot vairāk kaitīgā starojuma. Īpaši bīstami Saules vētru gadījumā ir atrasties atklātā kosmosā vai uz kāda Saules sistēmas objekta, kuru neapjož elektromagnētiskais lauks. Piemēram, Saules vētras ir viens no lielākajiem izaicinājumiem cilvēka lidojumam uz Marsu.