Droši vien jautājumu uzdot rosinājis kāds mājas mīlulis, piemēram, suns vai kaķis, kas mēdz saldi žāvāties. Un patiesi – žāvāšanās dzīvnieku pasaulē nav retums.

Pirms medībām

Pēc būtības žāvāšanās ir dziļa ieelpa. Cilvēks žāvājas, kad ir noguris, miegains vai viņam ir garlaicīgi. Tādā veidā viņš uzlabo skābekļa apriti un kaut uz mirkli jūtas mundrāks. Dzīvniekiem šis process ir līdzīgs, bet tam mēdz būt arī cita nozīme. Lielie Āfrikas savannu kaķi lauvas un gepardi žāvājas pirms medībām. Ne tāpēc, ka tās viņiem ir garlaicīgas. Tā viņi uzņem plaušās vairāk gaisa, bagātinot asinis ar skābekli. Rezultātā palielinās enerģijas daudzums, kas nepieciešams,
lai strauji dzītos pakaļ medījumam. Zinātnieki noskaidrojuši, ka pat zivis, pirms sāk strauju peldējumu, žāvājas.

Žāvāšanās čempiņš

Dzīvnieki žāvājas visdažādākajās dzīves situācijās – kad ir satraukti, ieraugot barību, ienaidnieku vai tam ir kāds cits iemesls. Piemēram, žurkas žāvājas, ieraugot barību. Savukārt pērtiķiem žāvāšanās ir saziņas veids. Taču žāvāšanās rekordists ir nīlzirgs. Žāvājoties viņš atpleš muti 150 grādu leņķī. Tā vecs nīlzirgs parāda citiem, kurš te saimnieks. Lai iedvestu bijību, pietiek vecajam nīlzirgam plati atplest muti, un konkurenti atkāpsies. Turklāt šādi viņš atbrīvojas no liekajām gāzēm, kas uzkrājušās ķermenī.

Ne visi žāvājas

Beigu beigās uz jautājumu – vai visi dzīvnieki žāvājas – viennozīmīgi atbildēt nevar. Piemēram, lenteņi nežāvājas. Viņi varbūt gribētu, bet nav ar ko – nav mutes atveres, jo barības vielas viņi uzņem caur visu ķermeņa virsmu. Tāpat arī kukaiņi un daudzi citi bezmugurkaulnieki, kuriem mute ir. Vai viņi žāvājas, nav noskaidrots. Zinātniekiem nav izdevies izskaidrot arī to, kāpēc žāvājas, piemēram, bruņurupuči un krokodili. Atliek vien secināt, ka visi dzīvnieki tomēr nežāvājas.