Spidometrs autovadītājiem rāda, ar kādu ātrumu tie brauc. Taču kā gan radās ideja par to, ka ātrumam vienmēr jābūt zināmam?

Droši vien, braucot pa pilsētas ielām vai šosejām kopā ar vecākiem, esi ievērojis apaļas ceļa zīmes, kurās sarkanā aplī ierakstīts kāds skaitlis. Tas ir maksimālais ātrums, ar kādu autovadītājam uz ceļa atļauts braukt. Taču “uz aci” ātrumu noteikt ir grūti, tādēļ talkā nāk speciāls mērrīks spidometrs, kas iebūvēts automobiļa panelī.
Taču spidometri braucamrīkos nav bijuši vienmēr. Pirmo automobili 1886. gadā izgudroja vācu inženieris Kārlis Frīdrihs Bencs, taču pirmais auto ātruma mērītāja jeb spidometra patents tika pieteikts un saņemts krietni vēlāk — 1902. gadā. Mehāniskā spidometra autors bija vācu inženieris Oto Šulce. Interesanti, ka ne visos pirmajos automobiļos bija spidometri. Tos varēja izvēlēties kā papildu aprīkojumu, jo tolaik pa ceļiem galvenokārt pārvietojās ar zirgu pajūgiem, tādēļ ātruma ierobežošana nebija nepieciešama. Savukārt 1993. gadā auto sāka aprīkot ar elektroniskajiem spidometriem, kas bija daudz precīzāki par mehāniskajiem. Un nu gan tiem automobilī jābūt obligāti.

SENS SPIDOMETRS. Kādreiz automobiļi nespēja uzņemt tik lielu ātrumu kā mūsdienās, tādēļ arī spidometrā bija mazāk skaitļu.