Stīvens Hokings bija slavens britu zinātnieks, kas, par spīti smagām veselības problēmām, aktīvi darbojās zinātnē, rakstīja grāmatas, lasīja lekcijas un sazinājās ar apkārtējo pasauli, izmantojot tehnoloģijas.

Par spīti slimībai

Zinātnieks cieta no retas slimības, kas gadu laikā paralizēja lielāko daļu viņa ķermeņa. Slimību atklāja 1963. gadā, kad Stīvenam bija tikai 21 gads un viņš studēja Oksfordas universitātē Lielbritānijā. Pēc slimības diagnozes ārsti pavēstīja, ka Stīvens nodzīvos tikai divus gadus. Jaunais zinātnieks nepadevās un nodzīvoja apbrīnojamu dzīvi. Viņš nomira 76 gadu vecumā. Slimībai attīstoties, viņam nācās lietot ratiņkrēslu, bija arvien sarežģītāk rakstīt, un runa kļuva grūti saprotama. 70. gadu beigās Stīvena teikto spēja saprast tikai ģimene un tuvākie draugi. Viņi kā tulki izskaidroja Hokinga sacīto apkārtējiem. 1985. gadā zinātnieks saslima ar plaušu karsoni, kā rezultātā pilnībā zaudēja runas spējas.

Robota balss

Lai spētu komunicēt ar apkārtējiem, fiziķis sāka izmantot tam laikam modernu datorprogrammu, kurā savu runu viņš uzrakstīja. Pēc tam uzrakstītos teikumus viņš nosūtīja uz balss atskaņošanas sistēmu. Datora radītā balss izklausījās mehāniska. Pats Stīvens jokoja, ka vieni to dēvē par amerikāņu, bet citi par skandināvu akcentu. Vēlāk, attīstoties tehnoloģijām, zinātniekam balsi piedāvāja nomainīt. Taču Hokings bija pie tās pieradis un mainīt nevēlējās. Sākotnēji zinātnieks izmantoja slēdzi, ko nospieda ar roku, lai izvēlētos konkrētos burtus vai frāzes, kas bija attēloti uz ekrāna. Šādi viņš varēja rakstīt pat 15 vārdus minūtē. Pēc nepilniem 20 gadiem viņš zaudēja spēju izmantot arī roku.

Rakstīja ar vaiga muskuli

2005. gadā tika izstrādāta sistēma, lai Hokings datorā spētu rakstīt, kustinot vaiga muskuli. Pie ratiņkrēsla bija piestiprināta planšete, ekrānā atradās zīmju un burtu režģis, pār kuru pa rindām vai slejām automātiski slīdēja kursors. Lai izvēlētu konkrētu simbolu, Stīvens Hokings pakustināja muskuli vaigā, tā apturot kursoru izvēlētajā vietā. Vaiga muskuļa kustību nolasīja infrasarkanais sensors, kas bija piestiprināts pie zinātnieka brillēm. Datora sistēma analizēja viņa sarakstītās grāmatas, lekciju materiālus un zināja vārdus un frāzes, ko zinātnieks lietoja visbiežāk. Hokings atzina, viņam bija jāuzraksta vien daži pirmie burti un dators jau piedāvāja vārdu, ko fiziķis plānoja izmantot. Ar šo programmu viņš varēja kontrolēt arī peles kursoru, lai, piemēram, pārbaudītu e–pastu.