Rīga ir skaista pilsēta, kuru rotā arhitektūras pērles. Viena no tām ir Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka. Tomēr operas žanra vēsture Latvijā ir daudz senāka – pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā. Tad daļa no Latvijas teritorijas (tagadējā Kurzeme un Zemgale) atradās Kurzemes hercogistes sastāvā, kur norisinājās pirmās muzikālās izrādes un radās ceļojošās operas trupas.

Ēkas pirmsākumi

1782. gadā tika nodibināts Rīgas 1. pilsētas jeb Vācu teātris, kurā notika operas un koncerti. Ēka (mūsdienās pazīstama kā Vāgnera zāle) teātrim kļuva par šauru, tādēļ 1856. gadā nolēma Rīgas kanāla malā būvēt ēku, kurā iestudēt operas un teātra izrādes. Par arhitektu tika izvēlēts Ludvigs Bonštets. Tolaik ēka netika dēvēta par Nacionālo operu, bet gan par Rīgas Vācu teātri. Jaunizbūvēto ēku atklāja 1863. gadā. Tolaik tā bija moderna teātra ēka ar gandrīz 2000 skatītāju vietām. Paši pirmie iestudējumi te bija Frīdriha Šillera “Vallenšteina nometne” un Ludviga van Bēthovena “Fidelio”. Lielākā daļa iestudējumu notika vācu valodā. Nākamo desmitgažu laikā nācās pārvarēt šķēršļus – 1882. gadā operas ēku nopostīja ugunsgrēks. 1887. gadā tā tika atjaunota pēc slavenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā ēku slēdza.

Pirmā latviešu opera

1912. gadā Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā sāka darboties latviešu opera. Tā bija pirmā operas trupa, kas izrādes veidoja latviski. Lai paglābtos no karadarbības, trupai nācās doties uz Krieviju, tomēr līdz ar Latvijas valsts dibināšanu 1918. gadā tā atgriezās. Jau 1919. gada janvārī Pilsētas teātra ēku nodeva latviešu operas trupas pārziņā, un 1919. gada beigās ēka ieguva Latvijas Nacionālās operas nosaukumu.