“Mona Liza” jeb “Džokonda” ir slavenākā glezna pasaulē. Mākslinieks Leonardo da Vinči to gleznoja
laikā no 1503. līdz 1517. gadam.

Gleznu iespējams apskatīt Luvras muzejā Parīzē, kur to glabā aiz ložu necaurlaidīga stikla, jo bijuši vairāki mēģinājumi gleznu sabojāt, piemēram, 1956. gadā kāds apmeklētājs tai uzlēja skābi, bet cits iemeta ar akmeni. Tā kā šo uzskata par vērtīgāko gleznu pasaulē, ir darīts viss, lai to nevarētu nozagt un iznīcināt. Tomēr 1911. gadā to nozaga, un pēc diviem gadiem glezna atkal atgriezās Luvrā. Šo gleznu nav iespējams ne pārdot, ne nopirkt, tā pieder sabiedrībai.

It kā parasta glezna

“Mona Liza” ir renesanses laikam diezgan tipiska glezna, tolaik bija ierasts ar eļļas krāsām gleznot šādus portretus. Tomēr Leonardo da Vinči bija viens no pirmajiem, kurš aiz portretējamās personas uzgleznoja ainavu. Pasaules slavu šī glezna ieguvusi tāpēc, ka māksliniekam izdevies sievietei likt izskatīties vienlaikus atturīgai un valdzinošai. Uzskata, ka Leonardo da Vinči šajā gleznā attēlojis ne tikai sievietes ārējo izskatu, bet arī dvēseli, ko mākslinieki pirms viņa neprata izdarīt.

Sieviete vai vīrietis?

Šo gleznu apvij dažādi noslēpumi, vislielākais no tiem – kas bija gleznā atainotā sieviete? Gadsimtu gaitā bijušas vairākas versijas, daudzas no tām jau ir apgāztas. Tomēr vispopulārākā un ticamāka vēsta, ka gleznā atainotā sieviete ir Liza Gerardīni, zīda lieltirgotāja Frančesko del Džokondo sieva. Tieši tāpēc gleznas otrs nosaukums ir “Džokonda”. Tas bijis pasūtījuma portrets, tomēr mākslinieks to nav atdevis pasūtītājam, bet paturējis sev. Pastāv divi iespējamie iemesli, kāpēc portrets tika pasūtīts, – ģimene ar to vēlējās atzīmēt personīgās mājas iegādi 1503. gadā vai arī dēla Andrea piedzimšanu 1502. gada decembrī.

Tomēr ir vēl kāda versija, kas nav pilnībā noraidīta, proti, mākslinieks gleznojis sevi sievietes veidolā. Salīdzinot Monas Lizas un Leonardo da Vinči sejas pantus, vēsturnieki secinājuši, ka tie ir diezgan līdzīgi.