Atkarībā no ūdens dziļuma zinātnieki okeānu iedala vairākās labi izteiktās zonās. Katrā zonā uzturas atšķirīgas būtnes, kuras ir pielāgojušās dzīvei šajā dziļumā.

Dzīvība zonās

Zeme ir ūdeņiem bagāta planēta. Apmēram trīs ceturtdaļas no tās virsmas sedz okeāni. Dziļumā jūra kļūst arvien aukstāka, ūdenī iespiežas maz gaismas. Tomēr šajā acīmredzami nemājīgajā vidē sastop daudz augu un dzīvnieku, sākot no mikroskopiskā fitoplanktona un beidzot ar milzu vaļiem. Būtnes mīt katrā okeāna dziļuma zonā – dažas medūzas un bruņurupuči slīd vai peld tuvu virspusei, vaļi un medūzas dzīvo okeāna vidējos slāņos, bet daudzi savādi organismi peld vai rāpo pa tumšo okeāna dibenu.

Lielā dziļumā dzīvniekiem jāiztur tumsa, ļoti zema temperatūra un spiediens, kas iznīcinātu cilvēku. Daži krēslas zonas dzīvnieki katru nakti peld uz ūdens virspusi, lai barotos ar fitoplanktonu un citu te esošo barību. Tad viņi dodas dziļumā, lai pa dienu atpūstos.

Tik svarīgie planktoni

Okeāna dzīve ir atkarīga no miljoniem mazu peldošu organismu – fitoplanktona. Augu planktons, piemēram, kramaļģes, ir pirmais posms okeāna barošanas ķēdē. Tas dod barību zooplanktonam (dzīvnieku planktonam). Daži planktona dzīvnieki, piemēram, spīdvēži, visu dzīvi brīvi peld ūdenī. Citi pieaugot pāriet uz sēdošu dzīvesveidu.

Vairāki organismi slīd pa okeāna virsu. Velella velella ir attāls medūzas radinieks, kas slīd uz priekšu, izmantojot ar gāzi pildītu buru. Ūdens blaktis ir vienīgie okeānā dzīvojošie kukaiņi. Ūdens virsmas spraigums ļauj viņiem slīdēt pa virsu. Citi organismi, piemēram, ziemeļu cianeja, ir aktīvi peldētāji.

Gaismas zona

Šajā okeāna daļā ūdens temperatūra mainās atkarībā no gadalaika. Par gaismas zonu sauc dziļumu līdz 200 m. Jūras zīdītājiem, kalmāriem un citām būtnēm, kas dzīvo gaismas zonā, kur ir spēcīgas straumes, ir jābūt veikliem peldētājiem. Šīs zonas dzīvniekiem, lai sevi pasargātu, ir jāmaskējas, jo ūdens te ir labi apgaismots un nav kur paslēpties no plēsējiem. Zivīm, piemēram, rajām bieži ir tumšas muguras, kuras ir grūti ieraudzīt no augšas, savukārt to gaišā apakšpuse saplūst ar virsējiem ūdeņiem.

Krēslas zona

Šī zona ir līdz 1000 m dziļumam, un te ūdens temperatūra pazeminās. Daudzām krēslas zonas būtnēm ir lielas acis, kas ļauj tām redzēt blāvajā gaismā. Krēslas zonas būtnes ir labi maskējušās. Augšējos ūdens slāņos, kur ir vairāk gaismas, tās ir caurspīdīgas, bet dziļākajos slāņos – melnas vai sarkanas. Dziļajos okeāna ūdeņos sarkanā krāsa izskatās melna, jo gaismas spektra sarkanā daļa ūdenī neiespiežas. Kašalotiem jāuzpeld virspusē, lai ieelpotu gaisu, bet krēslas zonā, medījot milzu kalmārus vai citu laupījumu, viņi var uzturēties gandrīz divas stundas.

Tumsas zona

Te ūdens ir auksts un tumšs. Par tumsas zonu sauc dziļumu no 1 līdz 4 km. Lai gan okeāna dziļumā ir auksts un tumšs, te dzīvo apbrīnojami daudzveidīgas būtnes. Sūkļi, jūrasgurķi un jūraszirnekļi ir daži no dziļumā mītošajiem dzīvniekiem. Viņi pārtiek galvenokārt no augu un dzīvnieku sīkajām daļiņām, kas no augstāk esošajiem slāņiem lēni noslīd lejup. Daudzas dziļjūras būtnes, lai barotos, sapulcējas pie jūras dibenā nogrimušo vaļu un bruņurupuču atliekām.

Vienīgie ziedaugi

Jūraszāles ir okeāna vienīgie ziedaugi. Tā ir gan barība, gan patvērums un barošanās vietas bruņurupučiem, zušiem un citiem jūras iemītniekiem. Jūraszāles aug gan tropisko, gan mēreno jūru seklajos ūdeņos. Kad tās aiziet bojā, rodas barības vielas citiem organismiem.

Vaļi un delfīni

Tie ir cēlušies no četrkājainiem zīdītājiem un pirms miljoniem gadu pārgājuši uz dzīvi okeānā. Laika gaitā viņi pielāgojušies dzīvei ūdenī – viņu ķermenis ieguvis izstieptu plūdlīnijas formu. Vaļu astei ir spēcīga spura, bet priekšējās ekstremitātes pārveidojušās par pleznām. Lai būtu vieglāk elpot, viņu nāsis pārvietojušās uz galvas augšpusi.

Mūsdienās sastopami 77 sugu vaļi, kurus iedala divās apakškārtās – plātņvaļos un zobvaļos. Plātņvaļi ir lielākie dzīvnieki uz mūsu planētas. Viņi barojas, izkāšot no ūdens sīkus, garnelēm līdzīgus dzīvniekus. Savukārt zobvaļi ir plēsēji, kas medī lielākoties zivis un galvkājus.

Arī delfīni, tāpat kā vaļi, atgādina lielas zivis. Vairākumam pieaugušu dzīvnieku nav apmatojuma. Vaļveidīgo priekšējās ekstremitātes pārveidojušās par spurām (pleznām), pakaļējās ir reducētas. Tomēr šie dzīvnieki ir zīdītāji. Viņi elpo gaisu ar plaušām un baro mazuļus ar pienu. Delfīniem pat ir naba.

Vaļi un delfīni izvēlas brīdi, kad uzpeldēt ieelpošanai. Tādēļ viņi nevar aizmigt kā citi zīdītāji. Tā vietā viņi uz laiku pārmaiņus “atslēdz” pusi smadzeņu, lai tā atpūstos.

Astoņkāji un kalmāri

Ticat vai ne, bet par galvjkājiem dēvētie jūras un okeāna iemītnieki arī ir gliemji, un to radinieki ir gliemeži un laikgliemeži. Galvkājiem ir gari taustekļi un indīgs kodiens, kas atvieglo medījuma noķeršanu. Viņi pārvietojas, izmantojot reaktīvo principu – spēji izgrūžot ūdeni no ķermeņa, galvkājis virzās uz priekšu. Astoņkājis ar taustekļiem pārmeklē šauras spraugas, atver gliemeņu čaulas un satver laupījumu. Ar taustekļu piesūcekņiem viņš noskaidro, vai objekts ir ēdams. Astoņkāji ir ļoti saprātīgi. Viņiem ir vislielākās un attīstītākās smadzenes starp visiem bezmugurkaulniekiem. Veicot eksperimentus, izdevies astoņkājiem iemācīt atrast ceļu labirintā un atvērt aizvākotu trauku.

Haizivis un rajas

Pavisam ir zināmas vairāk nekā 350 haizivju sugas. Mazākās haizivs – pundurhaizivs garums tikai nedaudz pārsniedz A4 papīra lapas platumu. Bet vislielākā haizivs – vaļhaizivs ir tik gara kā kravas automobilis! Vairākumam haizivju ir smails purns un trīsstūraina muguras spura.

Bieži par haizivīm domā kā par ātri peldošām un asiem zobiem bruņotām slepkavām. Daļa haizivju varētu atbilst šādam aprakstam, taču ir arī daudzas pavisam nekaitīgas haizivis, tostarp gan lēnīgi, bezzobaini milzeņi, gan tumsā spīdošas, par cilvēka plaukstu tikai nedaudz garākas zivis.

Arī rajas dzīvo okeānu ūdeņos. Rajām ir saplacināts ķermenis, jo vairākums sugu ir pielāgojušās dzīvei uz jūras grunts, tomēr daļa raju ir arī aktīvas peldētājas. Dažu sugu rajas pat spēj apdullināt upuri ar elektriskās strāvas triecienu.

Dziļūdens zivis

Jo dziļāk okeāna dzīlēs, jo kļūst aukstāks, ūdenī samazinās skābekļa daudzums un arī barības ir mazāk. Okeānu dziļumos valda tumsa. Tomēr tur sastopamās zivis ir pielāgojušās dzīvei šādos skarbos apstākļos. Lai uztvertu visniecīgāko gaismu, daļai dziļūdens zivju ir lielas acis. Citām acis ir mazas, toties tām ir jutīgi taustekļi, kas spēj uztvert ļoti vājas vibrācijas, kā arī lieliska oža.

Mēs joprojām daudz ko nezinām par dziļūdens zivīm, jo to izpētes process ir visai sarežģīts un dārgs. Bieži vien, pētniecības vajadzībām izvilktas no dabiskās vides, dziļūdens zivis iet bojā.