Japāņu karotāja samuraja vārds vēsturē ir pazīstams jau aptuveni 1300 gadu jeb kopš 8. gadsimta un nozīmē – “tas, kurš kalpo”.

Imperatora miesassargi

Sākumā samuraji bija elites karavīri no turīgām dzimtām. Viņi kalpoja Japānas imperatoram kā miesassargi un bija pati nozīmīgā valdnieka armijas sastāvdaļa. Nākamajos gadsimtos samuraji atdalījās no valdnieka karaspēka un veidoja paši savus bruņotus grupējumus – samuraju klanus. Viņi valdīja impērijas provincēs un sīvi cīnījās savā starpā par zemi un varu. Vēlāk samuraji atkal pietuvinājās imperatora galmam un skolojās kā dižciltīgie. Paralēli kaujas prasmei samuraji apguva arī mūzikas, dzejas un kaligrāfijas – glītas rakstīšanas – mākslu.

Busido – goda kodekss

Leģendāro karotāju dzīvi reglamentēja busido jeb samuraja uzvedības un goda kodekss. Tas vēstīja par dzīves jēgu, labo un ļauno pasaulē. Kodekss mācīja karavīrus sekot garīgām vērtībām un ideāliem un nebaidīties nāves, jo īpaši tad, ja runa bija par godu. Samuraja goda saglabāšana un uzticība bija busido svarīgākās daļas. Tieši tāpēc aptuveni ar 13. gadsimtu goda kodeksā parādījās tāds vārds kā “seppuku”. Tas nozīmēja karotāja īpaši izpildītu pašnāvību gadījumos,
kad viņam, piemēram, draudēja nonākšana ienaidnieka rokās, kas nozīmētu goda zaudēšanu. Japāņu sabiedrībā nozīmīga loma bija ģimenei, tāpēc samuraju morāles kodekss nepieciešamības gadījumā paredzēja arī asinsatriebību.