Šķībais zvanu tornis Itālijas pilsētā Pizā kļuvis par vienu no slavenākajām celtnēm pasaulē un iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Ne viens vien ir prātojis, vai bīstami slīpais tornis tā būvēts apzināti vai tā ir celtniecības kļūda.

Pizas Doms bez zvana
12. gadsimtā Piza bija nozīmīgs tirdzniecības centrs Vidusjūras reģionā. Veiksmīgās kaujās iegūtā bagātība ļāva pilsētā būvēt ēkas, kas apliecinātu tās turību. 1118. gadā tika pabeigts Doms, viens no tā laika skaistākajiem meistardarbiem, Pizas lepnums, ko apbrīnoja visā pasaulē. Šī ēka bija lielāka par Sv. Pētera baziliku Romā un Sv. Sofijas katedrāli Konstantinopolē. Bet Domam trūka zvanu. Tolaik Itālijā bija modē celt atsevišķus zvanu torņus jeb kampaniles.
Bagātā atraitne Berta di Bernardo novēlēja 60 zelta monētas, lai arī krāšņā katedrāle tiktu pie sava zvanu torņa.

Meistardarbs un kauna traips
1173. gadā sākās būvdarbi. Lielākā daļa pilsētas un visa katedrāles teritorija atradās uz purvāja. Pizas Doma arhitekts Busketo bija uzprojektējis katedrālei stabilus pamatus, kas neizkustējās ne par milimetru. Savukārt zvanu torņa arhitekts nebija tik akurāts un domāja, ka ar trīs metru dziļu bedri pamatiem mīkstajā zemē pietiks. Jau pēc pirmā stāva izbūves celtne vienā pusē iegrima. Torņa arhitekts par to gan neuztraucās. Viņš izveidoja smagāku pārkari pretējā pusē. Pizas iedzīvotāji bieži tā darīja, lai iztaisnotu celtnes mīkstajā gruntī. Kad zvanu torņa celtniecība bija pusē, to tomēr apturēja. Nav zināms, vai tas notika tāpēc, ka tornis bija sācis sasvērties vēl vairāk, vai tādēļ, ka Pizas Republika nepārtraukti karoja ar citām Itālijas republikām. Nav skaidri zināms arī paviršā arhitekta vārds. Tolaik arhitekta vārdu parasti iecirta uzceltās ēkas sienās, bet par Pizas zvanu torņa autoru nav ziņu. Iespējams, pilsētas iedzīvotāji kaunējās par torni un lika izdzēst liecības par tā arhitektu.

Pabeidz pēc 200 gadiem
Gandrīz pēc 100 gadiem zvanu torni turpināja celt arhitekta Džovanni di Simones vadībā. Lai kompensētu slīpumu, stāvus vienā pusē cēla augstākus nekā otrā. Tāpēc tornis ir ne tikai slīps, bet arī izliekts. 1278. gadā tika pabeigts septītais stāvs, un būvniecība vēlreiz apstājās. Iespējams, karošanas dēļ sāka pietrūkt naudas, bet varbūt tornis turpināja svērties. Pēc 200 gadiem ilgi gaidītais zvanu tornis beidzot bija gatavs.

Pārliecinās par kļūdu
19. gadsimtā parādījās teorija, ka savādais zvanu tornis tāds būvēts apzināti. 1838. gadā tika veikti izrakumi, kuros pārliecinājās — viena puse ir iegrimusi zemē un zvanu tornis ir šķībs tieši kļūdas dēļ.