Ja nebūtu Saules, uz Zemes nebūtu dzīvības. Saules uzbūves izpēte sekmē mūsu izpratni par citu Visumā eksistējošu zvaigžņu veidošanos un uzbūvi. Tāpat kā citas zvaigznes, arī Saule ir karstu gāzu lode, kas nemitīgi pārveidojas.

Zemei vistuvākā zvaigzne

Saule ir Zemei tuvākā zvaigzne. Tā atrodas 150 miljonu kilometru attālumā. Tā ir vienīgā zvaigzne, kuru mēs varam aplūkot tuvumā. Saule ir karstu gāzu lode, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža. Tā ir tik milzīga, ka tajā ietilptu 1 300 000 Zemes un pāri tās diskam varētu izvietot 109 Zemes.

Saule spīd jau miljardiem gadu, un tā ir 100 reizes lielāka par Zemi. Viss dzīvībai uz Zemes nepieciešamais siltums un gaisma nāk no Saules.

Enerģijas bumba

Saules kodolā ir ļoti karsts, tā temperatūra ir aptuveni 15 milj. grādu pēc Celsija. Šeit kodolreakcijās ūdeņradis pārvēršas par hēliju. Šajā procesā izdalās milzīgs daudzums enerģijas, kas pēc desmitiem tūkstošu gadu sasniedz Saules virsmu. Reiz atbrīvojusies, enerģija izplatās kosmosā kā siltuma, gaismas un cita veida starojums. Gaisma un siltums mums uz Zemes ir vitāli nepieciešams. Turpretī cits starojums, piemēram, UV stari, var būt pat kaitīgs, taču no tā mūs aizsargā Zemes atmosfēra.

Saules virsmu sauc par fotosfēru. Tā nav tik karsta, un temperatūra šeit ir apmēram 5500 grādu pēc Celsija. Fotosfēra nav cieta viela, tā ir Saules redzamā virsma. Saule griežas, un tās ekvatoriālie apgabali vienu apgriezienu ap asi veic aptuveni 25 dienās, taču tās polārie apgabali to veic par 10 dienām ilgāk. Mēs varam arī novērot, ka nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada mainās Saules virsma.

Virsmas raksturojums

Saules plankumi ir tumšākie un aukstākie apgabali Saules fotosfērā; to diametrs ir no dažiem tūkstošiem līdz dažiem desmitiem tūkstošu kiloemtru. Saules plankumi veidojas tur, kur Saules iekšpusē pastāv tik spēcīgs magnētiskais lauks, ka siltuma plūsma no iekšienes samazinās. Tā nav ilgstoša parādība, pastāv tikai dažas nedēļas un regulāri atkārtojas ar 11 gadu ciklu. Saules plankumi parādās un pazūd. Saulei rotējot, tie pārvietojas aizvien tuvāk un tuvāk ekvatoram, pirms nozūd pavisam, un jauns cikls sākas ar plankumu parādīšanos augstākos ģeogrāfiskā platuma grādos.

Saules virsma ir mutuļojoša, un no tās regulāri izšaujas īslaicīgi enerģijas izvirdumi – fotosfēras lāpas. Lielāki izvirdumi, ko sauc par protuberancēm, stiepjas augstu Saules atmosfērā un var pastāvēt mēnešiem.

Spēcīgais kodols

Saules centrā ir kodols, ko veido aptuveni 60% Saules vielas. Šeit ūdeņradis pārvēršas hēlijā. Šajās pārvērtībās radītā enerģija pārvietojas caur ārējiem ūdeņraža slāņiem, kurus sauc par starojuma pārneses zonu. Kad tā plūst caur nākamo slāni jeb konvektīvo zonu, to pārvada konvektīvās šūnas, augšup un lejup plūstošas karstu gāzu plūsmas.

Saules atmosfēra

Saules virsmas augšpusē atrodas hromosfēra, aptuveni 5000 km biezs ūdeņraža un hēlija slānis. Tās ārmalā, kur tā saplūst ar ārējo atmosfēru – Saules vainagu, hromosfēras temperatūra ir aptuveni 500 000 grādu pēc Celsija. Vainags stiepjas miljoniem kilometru tālu Visumā, tas ir ļoti retināts un karsts, aptuveni 3 milj. grādu pēc Celsija. No tā izplūst nepārtraukta daļiņu plūsma, ko sauc par Saules vēju, un tas izplatās visā Saules sistēmā.

Saules mūžs

Saule veidojusies Piena Ceļa galaktikā no miglāja – gāzu un putekļu mākoņa – aptuveni pirms 5 miljardiem gadu. Kopš tā laika Saule spīd nepārtraukti, katru sekundi izlietodama aptuveni 7 miljonus tonnu vielas  enerģijas ieguvei. Pašlaik tā atrodas pusmūžā. Aptuveni pēc 5 miljardiem gadu, kad tās kodolā viss ūdeņradis būs pārvēties hēlijā, kodols sabruks. Saules ārējie slāņi izpletīsies, atdzisīs un mainīs krāsu. Saule aizies no galvenās secības stāvokļa savā attīstībā un kļūs par sarkano milzi.

Kad hēlijs sāks veidot oglekli, Saules krāsa mainīsies no sarkanas uz dzelteno un Saule pāries citā sava mūža attīstības pakāpē, gan zaudējot ārējos slāņus, gan norimstot saraušanās un izplešanās procesos. Iekšējie slāņi saspiedīsies, un tas, kas būs atlicis no Saules, izveidos mazu zvaigzni – balto punduri, kas lēnām atdzisīs un pārvērtīsies par melno punduri.

Tātad Saule vēl turpinās spīdēt miljardiem gadu. Taču pēc aptuveni 5 miljardiem gadu tā pārvērtīsies par sarkano milzi. Zeme kļūs arvien karstāka, un tās virskārta aizies bojā. Saule kļūs tik liela, ka ietvers sevī Merkuru un Veneru. Arī Zeme atradīsies Saules atmosfēras iekšienē.